Sarunu forums
Politika, ekonomika, vēsture, kriminālais => Finanses un ekonomika => Tēmu iesāka: Minne 2023. gada 01. jūnijs, 16:23:41
-
Vēsture.
Laulātie, divi bērni. Pieder zemes gabals ar māju uz tā.
Tēvs nomirst, paliek sieva ar bērniem.
Bērni izaug, aiziet savās gaitās, māte dzīvo mājā viena pati.
Mūsdienas
Mātei pasliktinās veselība, sākas demence.
Dēls, kas dzīvo tuvu, rūpējas, apkopj mātes māju, dārzu utt.
Otrs brālis - mātes mīļākais dēls - brauc reti, jo dzīvo tālāk.
Atklājums
Nāk gaismā, ka māte pirms gadiem 10 pārdevusi māju mīļajam dēlam.
Viņš ieliek māti pansionātā, jo demence pastiprinājusies.
Jautājums
Vai nemīļākajam dēlam vēl būs kādas tiesības uz neatraidāmo daļu mātes nāves gadījumā? Faktiski māja pārdota, māte neatstāj mantojumu. Vai viņai bija tiesības pārdot īpašumu vienam dēlam, otru atstājot bez savas daļas (arī pēc tēva nāves taču vajadzēja saglabāties kādai bērnu daļai, ne?)
Zinu, ka vajag konsulēties ar juristiem un tā, bet - vai maz vēl jēga izdot naudu par, iespējams, zaudētu lietu?
-
Pēc tēva nāves - puse mātei, otra puse dēliem uz pusēm. Par pārdošanu man šķiet, neko nevar apstrīdēt, varbūt to, ka tikai pusi drīkstēja. Bet tur arī juristiem jautājums par noilgumu.
-
Noilgums, varbūt, jā..
Bet, ja pārdošanas fakts atklājies tikai nesen un netīšām? Jo māte un dēls to slēpa no otra dēla/brāļa.
Bet teorētiski fakts jau varēja atklāties tikai pēc mātes nāves, kad jāpiesakās uz mantojumu. Un ko tad - tad viens paliek zaudētājos tikai tādēļ, ka nav zinājis par pārdesmit gadus vecu šmuguli? :?:
-
Nav tādas "neatraidāmās daļas" pārdošanas gadījumā. Varbūt tēvs īpašumu mātei bija, piemēram, uzdāvinājis? Tad arī pilnīgi neko.
-
Neesmu jurists, bet nesen 2x mantoju īpašumus :)
Manuprāt - ja pārdots (tiešām pārdots, ar līgumu, notāru, zemesgrāmatu, kurā ir attiecīgs ieraksts par PIRKUMU), tad neko. Mīļajam dēlam un mātei bijuši labi padomdevēji. Ja dāvināts, tad var apstrīdēt.
Pārdot drīkstēja, vecākiem nav bērniem atļauja jāprasa. Laulātajam gan, bet ir izņēmumi - piem savus mantos īpašumus varu tirgot bez sievas ziņas.
Neatņemamā daļa ir cita opera (CL 422-426 panti), saistīti ar mantošanu pēc testamenta. Mantošanā pēc likuma katram dēlam būs puse no atlikušās kustamās un nekustamās mantas, kā arī visas saistības. Ja māte (mājas īpašniece) nomirtu pirmā, tad katrs (tēvs un abi dēli) mantotu 1/3 daļu.
Nu ja prāts nemierīgs, var jau uz konsultāciju pierakstīties, kādi 50 eur tas maksās, bet vismaz tārps negrauzīs...
-
Man liekas, ka dāvinājuma gadījumā arī ir neatraidāmās daļas.
Bet šis nav tas gadījums, esot pārdots otram dēlam
-
Jā, paldies jums!
-
Kamēr pārdevējs/dāvinātājs dzīvs, nav nekādu neatraidāmo daļu. Par dāvinājumu kādu laiku gan var tiesāties, bet tur bija noilgums, neatceros tikai, cik ilgs.
-
Jā, jā, tās nianses saprotu - ka tikai pēc nāves tur tādi termini pielietojami.
-
Jurista skaidrojums:
Pārdodot īpašumu, piemēram, vienam no bērniem, vecāki pārējiem, ja tādi ir, liedz iespēju saņemt to mantojumā. Šāda darījuma apstrīdēšana ir apgrūtināta, jo par īpašumu saņemta pirkuma maksa. “Izņēmums ir gadījumi, kad pirkums ir bijis fiktīvs vai arī nekustamais īpašums pārdots par simbolisku summu, piemēram, 10 eiro, kas ir nesalīdzināma ar reālo īpašuma vērtību. Šādā gadījumā neatņemamās daļas tiesīgie tiesā var pierādīt, ka faktiski ir noticis dāvinājums un darījuma mērķis bijis citu neatraidāmo mantinieku apiešana, un prasīt atcelt darījumu,” uzsver Sandra Stīpniece.[/size][/color]
-
Var tiesā mēģināt apstrīdēt. Bet ja pārdots caur trešo personu, tad neko nepierādīs, ja pa tiešo no mātes, tad var ieguldīties labā juristā. Bet nesaprotu, kā juridiski tēva daļa nonāca vienīgi mātes īpašumā? Dēli atteicās no savām mantojamajām daļām par labu mātei, vai arī tas jau pirms laulībām ar tēvu bija vienīgi mātes īpašums?
-
Pēc tēva nāves - puse mātei, otra puse dēliem uz pusēm. Par pārdošanu man šķiet, neko nevar apstrīdēt, varbūt to, ka tikai pusi drīkstēja. Bet tur arī juristiem jautājums par noilgumu.
Diez vai tā ir. Mēs bijām 3 mantotāji: mamma, māsa un es. Mantojām katra 1/3 daļu, respektīvi, bērni un pārdzīvojušais laulātais manto vienādās daļās.
-
ZGR tas viss ir rakstīts, gan kā nonāca mātes īpašumā, gan vai un kā pārdots. Nepažēlojiet 5-čuku, bet ieej un paskaties :)
Es šitā gandrīz dzīvokli ar "babušku" nopirku, kura ZGR bija pierakstīta uz mūžu tai dzīvoklī :) - ZGR bija atzīme - tiesība uz dzīvokli līdz mūža galam Pelagejai ... Pamats: Dāvinājuma līgums Nr. xxx
-
Nezinu...parasta padomju ģimene...gan jau māja bija kopīpašums abiem laulātajiem. Nezinu, juridiski kā to noformēja pēc Latvijas neatkarības atkalatgūšanas. Gan jau privatizēts par kopīgiem sertifikātiem :scratch: Vīrs nomirst, paliek sievai :scratch:
Šķiet, ka nav pārdots caur 3.personu, bet pa tiešo dēlam. Par maksas lielumu nezinu. Līdz cik € skaitās simboliska, fiktīva maksa? Diez vai pārdots par tirgus vērtību, bet gan jau 10€ arī ne ;)
-
Paldies par ideju par Zemes grāmatu
-
Nezinu...parasta padomju ģimene...gan jau māja bija kopīpašums abiem laulātajiem. Nezinu, juridiski kā to noformēja pēc Latvijas neatkarības atkalatgūšanas. Gan jau privatizēts par kopīgiem sertifikātiem :scratch: Vīrs nomirst, paliek sievai :scratch:
Šķiet, ka nav pārdots caur 3.personu, bet pa tiešo dēlam. Par maksas lielumu nezinu. Līdz cik € skaitās simboliska, fiktīva maksa? Diez vai pārdots par tirgus vērtību, bet gan jau 10€ arī ne ;)
Tam nav nozīmes, nozīme ir ZGR ierakstam, ar to vajag sākt. T.i. ja ZGR tiesnesis izlaida cauri, tad viss OK... reizēm tādi brīnumi atklājas
-
...ai, mantojums tas ir tāda mistika - to, ko sastrādājis kāds no taviem senčiem...reāli, tak cilvēks tur nav savu darbu ieguldījis?...tā ir ka likteņa dāvana, ka piedzimi ģimenē, kur ir ko dalīt...pārdomājot kapitālisma kļūdas, es par to, ka mantojums nonāk valsts budžetā...bērniem viss, kas apmaksājams labai izglītībai, lai sagatavotu dzīves cīņām ...
-
Atskaites punkts - kadastra vērtība. Lai gan likums nav aizliedzis īpašumu tirgot zemāk par noteikto kadastrālo vērtību, bet aizdomīgi tas ir.
Es gan nepažēlotu naudu jurista konsultācijai.
-
nakata kungs, lirika jau laba, es nenoliedzu :mrgr:
Nav jau arī nekada pils, ko dalīt, Latvijas mazmiesta mājiņa, bet sāpe par to, ka aiz muguras un netaisnīgi
-
Atskaites punkts - kadastra vērtība. Lai gan likums nav aizliedzis īpašumu tirgot zemāk par noteikto kadastrālo vērtību, bet aizdomīgi tas ir.
Es gan nepažēlotu naudu jurista konsultācijai.
Pif, paldies! Es neesmu šajā lietā ieinteresētā, bet vnk mazliet infu vācu. Vai maz vērts ko sākt rakt tā iespējamā noilguma dēļ. Bet nodošu tālāk - lai parok gan
-
nakata kungs, lirika jau laba, es nenoliedzu :mrgr:
Nav jau arī nekada pils, ko dalīt, Latvijas mazmiesta mājiņa, bet sāpe par to, ka aiz muguras un netaisnīgi
ja netaisnīgi, tad paņem bisi un aizej uz patiesības mirkli! ..lai atdod vai mirst! :)
-
Vai tajā mājā kāds dzīvo un kopj teritoriju, ja māte pansionātā? Un kurš no dēliem maksā par pansionātu?
-
Pif, paldies! Es neesmu šajā lietā ieinteresētā, bet vnk mazliet infu vācu. Vai maz vērts ko sākt rakt tā iespējamā noilguma dēļ. Bet nodošu tālāk - lai parok gan
taisnīgi-netaisnīgi ir subjektīvs jautājums... :) nu nepatika viņai tas nemīļais dēls, nepatika... a šis visu laiku centās iepatikties, un ar to vēl vairāk besīja :banhead:
ZGR arī summas redzamas pirkuma līgumiem, sapratīs vai jātiesājas vai nē... ja tur pa 200 eur pārdots
-
Kamēr māte tur dzīvoja, kopa nemantinieks, jo viņš tuvu, tāpat māti izvadāja, kur vajadzēja - ārsti, kapiņi..
Pansionātu maksā māte pati.
Kopš māte prom, mīļāis dēls piebraukā nedēļas nogalēs, pavada brīvdienas utml.
-
Minne, te nav emocionālu kategoriju, jāskatās pēc likuma panta :(
-
Bet ko tie brāļi savstarpēji, nevar paši vienoties pusi uz pusi?
-
Bet ko tie brāļi savstarpēji, nevar paši vienoties pusi uz pusi?
Naivā ;) un kas tur ko vienoties, ja vienam jau pieder?
-
Minne, te nav emocionālu kategoriju, jāskatās pēc likuma panta :(
Emocijas tiktāl, lai netaisnīguma sajūtas dēļ vispār sāktu kko kustināt.
Citādi - "man vairs brāļa nav". Bet es tomēr ieteicu pavākt infu, vai tiešām viss zaudēts?
-
Bet ko tie brāļi savstarpēji, nevar paši vienoties pusi uz pusi?
Tur jau tā lieta, viss bija labi - gudrais brālis ļāva tuvajam brālim rūpēties par (savu :laugh: ) īpašumu - pļaut zāli, stādīt, kopt dārzu, rūpēties par māti - kamēr otrais neuzzināja, ka māja jau padsmit gadus nepieder mātei :mrgr:
-
Šis baigi pretīgi, ka "nodod" paši savējie. Un kā vārdā, kādas s-da vecas mājeles dēļ... ehhh... :n-:
-
Izrakt visu stādīto, demontēt par savu naudu iebūvēto un aiziet neatskatoties. Ļauni :mrgr:
Demences māktajai mātei vairs nepajautāsi, bet brālītis labi zināja, ko darīja -pirka, nevis saņēma dāvinājumā
-
Bet māmuķis līdz tai demencei jau arī zināja un klusēja. Nu kā var tā uz mūžiem sanaidot savus miesīgus bērnus. :alt:
-
Bet māmuķis līdz tai demencei jau arī zināja un klusēja. Nu kā var tā uz mūžiem sanaidot savus miesīgus bērnus. :alt:
Jā, zināja
-
Tur jau tā lieta, viss bija labi - gudrais brālis ļāva tuvajam brālim rūpēties par (savu :laugh: ) īpašumu - pļaut zāli, stādīt, kopt dārzu, rūpēties par māti - kamēr otrais neuzzināja, ka māja jau padsmit gadus nepieder mātei :mrgr:
Gudrs. Ko tur teikt :?:
Izrakt visu stādīto, demontēt par savu naudu iebūvēto un aiziet neatskatoties. Ļauni :mrgr:
Demences māktajai mātei vairs nepajautāsi, bet brālītis labi zināja, ko darīja -pirka, nevis saņēma dāvinājumā
Tiešām nopietns ieteikums? :rat:
-
Bet interesanti, kā dzīvē sanāk - vienu vecāku bērni, labi satikuši...un pienāk situācija, kurā ir iespēja apčakarēt cilvēku vispār, un vēl tuvu cilvēku. Kā tas rodas? Bet tā jau atsevišķa, filozofiska, tēma
-
Pati jau rakstīji - viens mātei mīļais dēls. Šaubos, vai starp bērniem veidojas sirsnīgas attiecības, ja viens tas izredzētais mīlulis un otrs nu tā... Un izredzētais jau pārņem to vecāku attieksmi, tas otrs jau nekas nav, viss kā vienmēr pienākas man, jo es tas mātes izredzētais.
Vai tik tas mājas nopircējs nav vecākais no abiem brāļiem?
-
Ja pēc tēva nāves māja palika tikai mātei (dīvaini, iespējams, bija reģistrēts kā viņas atsevišķa manta), tad mātei tas īpašums bija viņas īpašums - pārdod kaut velnam. Juridiski nav atšķirības, dēlam, krustdēlam, mīļākā meitai vai Gošam no Ķērpēniem. Vecākiem nav pienākums informēt bērnus par darījumiem ar savu īpašumu.
Un bērniem uz vecāku īpašumu mantojuma tiesības parādās tikai pēc vecāku nāves. Ja tas īpašums vēl eksistē. Māte bija pie pilnas saprašanas, kad pārdeva vienam no bērniem. Kāpēc apdalīja otru? Tā gadās.
Tas, ka emocionāli varbūt šķiet, ka nav godīgi, - nu, jā. Nav patīkami apzināties, ka esi izmantots un apiets. Bet ja māte to māju būtu pārdevusi Cziņ Jaņ Kuņam? Arī ietu prasīt savu daļu no mantojuma?
-
mans ieteikums īsti nopietns nebija. Bet kontaktus laikam pārtrauktu -mātei droši vien vienalga, mīļo brāli redzēt vairs negribētu. Var jau būt, ka tā manta nemaz nav tik svarīga, bet apvainojums uz mūžu -tā tikt piekrāptam.
Ja to māju mantotu uz pusēm -pārdotu un naudu dalītu uz pusēm? Ko tagad mīļais dēls plāno?
-
Jà, māja tagad pieder vecākajam dēlam.
Rīgā viņam dzīvoklis, tagad mazpilsētā ir brīvdienu māja ar zemīti, kur kko izaudzēt. Viņam ir arī meita, vrb tā kādreiz tur dzīvos :?:
Trix, nedomāju vis, ka 90.tajos padzīvojis expadomju pāris ņēmās ar īpašuma dalīšanām
-
tad katram dēlam pienācās 1/6 pēc tēva nāves , mātei palika 4/6, pēc pārdošanas vienam dēlam būtu jābūt 1/6 , otram, 5/6 no īpašuma.
bet ja no tēva mantojuma atteicās tad nekā, plus droši vien noilgums
-
Vai nu 1/6 vai 1/4, ne? Es nezinu, uz kā vārda sākotnēji īpašums bija - uz tēva vai uz mātes un tēva līdzīgās daļās. Neviens no nekā nav atteicies, tikai nupat uzpeldēja, ka īpašumu māte sen, kā pārdevusi, lai gan, iespèjams, viņai nebija tiesības pārdot dēlu daļu, kas mantotas no tēva? Un noilgums attiecas arī tajā gadījumā, ja pārdošanas fakts slēpts?
-
Ar tēva daļu var būt arī tā, ka atklājoties mantojumam, dēli nemaz nepieteicās pie notāra kā mantinieki ja jau nav atteikušies mātei par labu. Un tad nu māte bija vienīgā mantiniece. Būtībā jau skaitās, ka jāuzrāda piesakoties uz mantojumu pārējie zināmie potenciālie mantinieki, bet ja dēli dzīvoja jau atsevišķi, mazmiests, deviņdesmito bardaks. Iespējams māte pati arī nemaz termiņā nepieteicās un turpināja dzīvot un saimniekot un attiecīgi papīrus, ka tā vīra puse viņas, jo citi /dēli/ nebija pieteikušies mantojumam, vispār sakārtoja vien pie pārdošanas vecākajam dēlam.
Uz to tēva daļu tagad neko tur vairs nevar pasākt, vilciens aizgājis.
Par savas mantas pārdošanu, vecākiem nav bērniem jāatskaitās, bet ja var pierādīt, ka tas darīts, lai apietu kādu no mantiniekiem, var tiesāties. Parasti ja grib apiet, formāli pārdod nevis vecāks bērnam, bet caur trešo personu un tad visi gali ūdenī un nekādu apiešanu nepierādīs.
-
Bet interesanti, kā dzīvē sanāk - vienu vecāku bērni, labi satikuši...un pienāk situācija, kurā ir iespēja apčakarēt cilvēku vispār, un vēl tuvu cilvēku. Kā tas rodas? Bet tā jau atsevišķa, filozofiska, tēma
Bībeli pašķirsti, to vietu par Kainu un Ābelu...
Filosofiski ir tas, ka netaisnīgi iegūta manta laimi nenesīs...
-
tad katram dēlam pienācās 1/6 pēc tēva nāves , mātei palika 4/6, pēc pārdošanas vienam dēlam būtu jābūt 1/6 , otram, 5/6 no īpašuma.
bet ja no tēva mantojuma atteicās tad nekā, plus droši vien noilgums
Kur jūs tādus murgus raujat?? :) CL tak viss skaidri uzrakstīts 393., 394 p.
Jautājums tikai kādas normas bija spēkā tai laikā, kad māte mantoja un bērni bija nepilngadīgi un tad kļuva pilngadīgi
-
Katrā ziņā te ir stāsts reāli tikai par emocijām un tam, kurš nemantoja netaisnību, jo diez vai tā ir liela villa, par kuru vērts cīnīties.
Par mīļo un nemīļo bērnu - stāsts ir vecs kā pasaule. CIk redzu apkārt, nekad nav loģiski , kurš ir mīļais bērns un kurš ne. Visbiežāk tam nav nekāda sakara ar rūpēšanos vai ko citu, Tā ir un viss. Visbiežāk mīļākie bērni un mazbērni ir tie, kas reti parādās, tas ir mans novērojums.
Piemēram, man rados puisis katru reizi pļauj zāli omei, tas tik uztverts kā pats par sevi saprotams. Atbrauc reizi gadā pilsetas mazbērns - tam uzreiz ome iedod 100eiro, jo viņš vienu reizi dzīvē viņai nopļāva zāli :D
Arī es biju viramātei mīļāka, kaut gozējos saulē, atbraucu tikai atpūsties un pēc marinējumiem, kamēr otra vedekla ravēja, un vēl izteicu visādas pretenzijas un niķojos. Tagad atceros, pašai kauns, bet tāpat biju mīļāka nekā čaklā sērdienīte :).
-
Tos nemīlētos jau arī izmanto visādos darbos, ne jau mīlulīšiem liks par velti strādāt, tas tak skaidrs. :mrgr:
-
Nemīlētie bieži lien no ādas laukā, lai pierādītu, ka ir vērti, lai viņus mīlētu. Reti kad tas izdodas. Mīlestība un nemīlestība nav prāta kategorija. Visbiežāk.
-
Ja bērni mantošanas brīdī ir nepilngadīgi, tad manto arī bērni savas daļas, tikai tās pārvalda aizbildnis (māte) un reāli ar to īpašumu neko nevar darīt pirms bērnu pilngadības. Ja nepilngadīgie bērni nepieteicās mantojumam - vispār nezinu, vai tas iespējams –, tad, domājams, visi vilcieni ir aizgājuši, ja pilngadīgi – tāpat. Man arī "tajos 90." tētis nomira, – nekāds bardaks ar mantošanas lietām nebija. Ij Vēstnesī publicēja (labi, kurš gan tādu lasa), ij pašai pateica vairāki radi, lai neaizmirstu pieteikties (savai mikroskopiskajai daļiņai, bet tomēr). Nevajag jau nu "expadomju pārus" par idiotiem uzskatīt tāpēc, ka tajā laikā dzīvoja. Mēs arī tādi paši padomju produkti, bet vārdu "mantojums" visi bija dzirdējuši un arī PSRS eksistēja jurisprudence un mantojuma tiesības.
Bet tik un tā - bērniem nekas "nepienākas", kamēr vecāki dzīvi.
Šeit tā bilde no otras puses nav zināma. Varbūt tur ir tādi zemūdens akmeņi, par ko "nemīļais" dēls pat neaizdomājas, viņam šķiet, ka nepatiesi apbižots, bet īstenībā bijis maita po žizņi. Es te, protams, izsaku no pirksta izzīstas spekulācijas, neapvainojieties, bet cik bieži cilvēliek pašiem šķiet, ka viņi jau vislabākie, viņi jau tikai labu, bet tie citi... Taču no otras puses aina reizēm paveras pavisam pretēja.
Vēl tikai klusiņām pačukstēšu kā divu bērnu māte - viņiem abiem liekas, ka to otru jau nu mīl vairāk. Iespējams, ka to "mīļo dēlu" māte īstenībā nemīlēja, tāpēc kompensēja ar īpašumu, bet "nemīļais" tikai iedomājās, ka viņu nemīl.
Tas, ka nevajag ieguldīties sev nepiederošā īpašumā vairāk nekā tik, cik pēc tam nav žēl patērētās naudas un laika, mūsdienās jau nu nav kekāds jaunums. Pat vecāku īpašumā, kamēr tas nav tavējais. Un īpaši tad, ja viens no bērniem skrien un plēšas, bet otrs neklapē ar ausīm.
Tas dzīvoklis "bagātajam brālim" no kurienes? Paša nopelnīta hipotēka? Tad kas traucēja nopelnīt arī otram brālim savu dzīvokli Rīgā? Skaudība, ka otram ir, bet viņam neiedeva?
Joprojām - nav zināms kāpēc māte pārdeva dzīvokli vienam no bērniem, un nekad nebūs zināms. Neredzu juridisku pamatu situāciju pacelt un risināt savādāk (IMHO to vispār nevar izdarīt). Iespējams, ka var tiesāties par izdevumu kompensāciju, uzrādot katru čeku par benzīnu zāles pļāvējam un katru trimera spoli, plus video ar sevi strādājam šā īpašuma pagalmā, bet šaubos, ka tur būs reāls iznākums. Vai tad kāds viņam teica - tā māja ir tava, ej pļaut? Vai pats izdomāja, ka māja būs viņam?
Emocionāli štruntīgi, ja ir tā, kā izskatās no "apdalītā" skatpunkta, bet joprojām neredzu juridisku pamatu strīdam.
-
Vēl tikai klusiņām pačukstēšu kā divu bērnu māte - viņiem abiem liekas, ka to otru jau nu mīl vairāk. Iespējams, ka to "mīļo dēlu" māte īstenībā nemīlēja, tāpēc kompensēja ar īpašumu, bet "nemīļais" tikai iedomājās, ka viņu nemīl.
:smile: :smile: :smile:
Lielā jau pēc 30it atzinās, ka bijusi pārliecināta, ka brālim tiek doti "lielāki" vitamīni... savukārt puiks "uzcepās", ka lielajai māsai palīdzējām dzīvokli nopirkt (3 bērnu ģimenei) a viņam (brīvs jauneklis) nē :)
-
Mani pieaugušie bērni vēl tagad pie gadījumā plēšas, kurš bij mīļāks :rofl:
Nu bet nenoliegsim, nekad visi bērni nav vienādi mīļi.
Pēc pieredzes - viens ieguldās vecākos ar naudu utt, otrs tik izmanto vecākus, kaut pašam naudas pārpārēm. Un vienalga bieži sliktais ir mīļāks un lutināms. Tas tiešām nav ar prātu izskaidrojams.
-
Nāra, PSC... :f-palm:
nu varbūt mazajā pirkstiņā vairāk sāp, jo rādītājpirkstu biežāk ievaino...
-
Kad piedzima mazbērni, ļoti pārdzīvoju, ka 1 mīļāks. Ar prātu centos, lai visiem mīļums vienāds. Pat mīļākajam mazāk. Un biju nenormāli laimīga, kad vienu brīdi sapratu: visi vienādi mīļi.
-
Kad piedzima mazbērni, ļoti pārdzīvoju, ka 1 mīļāks. Ar prātu centos, lai visiem mīļums vienāds. Pat mīļākajam mazāk. Un biju nenormāli laimīga, kad vienu brīdi sapratu: visi vienādi mīļi.
Katrs pa savam, ja, ir mīļi, bet, ja godīgi atzīties, tad nekad nav visi cilvēki vienādi mīļi - ne berni, ne vecaki..To mēs ar prātu izdomājam. Jo tā pienākas. Kā daudz kas. Tas ir tikai normāli un cilvēcīgi.
Par ko tur pārdzīvot.
-
Esmu redzējusi, kā vecāki, radi čurā karstu no viena, otru neievērojot vai noniecinot. Tā nav mana trauma. Es vecākiem nebiju nemīlētā. Uzsveru - vecākiem.
Joprojām jūtu, kurš vīram mīļākais. Pāris reizes izteicu aizrādījumu, ka TĀ darīt nav labi.
No tā arī baidījos, ka pati neredzēšu savu sīrupaino attieksmi pret vienu.
Piedod, ka čakarēju tēmu.
-
Visiem paldies par padomiem un viedokļiem.
Sev tēmu slēdzu, jo redzu, ka sākas visfantastiskākās interpretācijas, kur apmānītais beigās pats vainīgs :D