Vakar kafejnīcā satiku vecu kungu; 86. dzīves gadā. Sākām runāt un izrunājāmies par dzīvi, par slimībām un ārstiem, par dzeju un mūziku...par izglītību vecajos laikos un tagad, par bērniem un par kūku receptēm... Kungs no galvas citēja Skalbes un Bārdas dzeju, bet par šo, lūk, dzejoli teica, ka vārdi labi derētu Latvijas himnai:
Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai,
Lai svētīts tas, kurš drošs par viņu krīt,
Lai mūžos zelt un plaukt Dievs ļauj tai,
Un saulei liek pār mūsu druvām līt.
Te tēvu tēvi sviedriem vagu dzina,
Šī saule pirmā svētījusi mūs,
Lai takas tās, ko pirmais solis mina,
Redz gaitā pēdējā reiz ejam mūs.
Nekur virs zemes neapsveiks tik silti
Vairs mūs neviens, kā apsveic druvas šīs,
Gar kurām augšup slejas bērzu ciltis
Un alkšņi šalcot veras debesīs.
Par visiem svētumiem, ko sirdī nesam
Lai šo ikviens sev pirmā vietā liek:
No zemes šīs mēs izauguši esam,
Mums šajā zemē galva jānoliek.
Es kungam piekritu, ka teksts ir labu labais, tad mēs vēl parunājāmies...biju tuvu domai piedāvāt viņam kādu naudiņu, bet sapratu jau, ka var apvainoties. Laikam jau viņam ne bieži izdodas parunāties, bet tā pusstunda, ko pavadījām pie viena galdiņa, bija reti saturīga un iedvesmojoša. Lai nu mums visiem paveicas būt pie tik gaiša saprāta, kad nodzīvosim līdz tādiem gadiem.