Mamma daba un skatu torņi

[dille]

Turpinām ekspotīcijas un brīvdienu izklaides.
Bija doma apceļot visus Latvijas skatu torņus, bākas un visādas augstas vietas, kur paveras skaisti skati. Šis tas jau ir mūsu kontā, bet tad būtu pārāk gari.

Šoreiz devāmies uz Talsu pauguraini. Pa ceļam mazliet apskatām Nurmuižu un Nurmes baznīcu. Kamparkalna skatu torni atrast nav nemaz tik vienkārši, kā likās. Pēc atturīgām norādēm braucam pa līkumotiem celiņiem, kur apkārt paveras brīnišķīga ainava. Pakalniņi, uzkalniņi, skaistas egles, mīlīgas pirtiņas pie dīķiem, lapsa aizlavās ar laupījumu no kūts, stirnu ģimene, vienvārdsakot baudījums acīm.
Nonākam pie ceļa ar "iebraukt aizliegts ar motorizētām vienībām" . Cik saprotams, šis ir galvenais ceļš, kurš ved uz Kamparkalnu un slēpošanas trasēm.
Lai atrastu kaut cik piebraucam ceļu uz skatu torni, nācās mazliet pamaldīties. Tad ejam pa meža ceļu, kur nekas neliecina, ka dodamies kalnā. Gaiss smaržo, zem kājām gurkst sniegs(!), brīžiem slidens, brīžiem vispār nav sniega, bet visādas zaļas lapiņas, kur cenšos saskatīt kādu ēdamu zaķkāpostu, bet nē, tās ir vijolīšu lapiņas.
Tornis ir pietiekami stāvs un skats no augšas skaists un mazliet dūmakains.
Pusdienas Talsos, tieši pie ezera, nesen svaigi izremontētajā  Rrooomm. Garšīgi, salīdzinoši nedārgi un bija daudz zaļumu, kas mani vienmēr iepriecina. Šausmīgi garšīgs un sulīgs šašliks.
Nākošais ir Ūdrkalna skatu tornis, atrast nav sarežģīti. Tai brīdī spīd saule, Usmas ezers mirdz saulē, liekas, tepat blakus, bet tā gluži nav. Teiksmainā Moricsala, zeltainas mežu galotnes.
Ek, gribas notraukt aizkustinājuma asaru. Mana mīļā Latvija.

[Antuanete]

Varu izstāstīt situāciju, kāpēc Kamparkalna torni nevar atrast - visjēdzīgākā pieeja, protams, ir no slēpošanas trases puses, taču tas ir privātīpašums, un īpašniekiem ir apnicis vākt miskasti aiz atpūtniekiem, kuri dodas uz skatu torni. Tāpēc pieeja no trases ir atvērta tikai ziemā, kad darbojas slēpošanas kalns un var iebraukt un nolikt mašīnu stāvvietā. Vasarā piebraukšana iespējama no otras puses, kur ir meža ceļš - to apsaimnieko Meža pētīšanas stacija, bet viņiem īsti nav tiesību likt norādes uz pašvaldības ceļiem, kā arī tur nav tik daudz vietas mašīnām, lai piebraukšanu īpaši popularizētu, rezultātā no ziemeļu puses torni atrast var tikai zinātāji. Situāciju ir mēģināts risināt, bet tāds labs kompromiss īsti nav atrasts. Katrā ziņā, braucot uz šādām vietām, es nepaļautos tikai uz zīmēm, bet apgādātos ar iespējami detalizētu karti, kurā redzami mazie celiņi. Forši, ka tā var apbraukāt skaistākās vietas; mani par šo grauž sirdsapziņa, bet vasarās darba dēļ tik daudz sanāk būt dabā, ka brīvdienās gribas tikai gulēt uz dīvāna

[Zazū]

Klau, vēl būtu interesanti - kādā skaitā un vecumgrupā šitā ekspotīcējāt?

[dille]

5 cilvēki - mazākais 9 mēneši, vecākis ap 50.

[Luīze]

Man labāk patīk vasarā pa skatu torņiem kāpelēt.
Pagājušo vasaru biju uzkāpusi Tīreļpurva, Teiču purva, Ogres Zilo kalnu, Numernes skatu tornī, Miķeļbākā.
Gan jau kaut ko neesmu pieskaitījusi, jo ceļot ļoti patīk un uz apkārtni palūkoties no augšas vēl jo vairāk.

[dille]

Ovišu bāka ar tāda nopietnāka kāpšanas ziņā
Protams, ka vasarā viss ir jaukāk. Bet brīvdienas ir visu gadu
Vasarai (t.i. siltam laikam) tik daudz plānu un ieceru, mani interesē, kur aizbraukt, izkāpelēt, apskatīt, kad laiks nav tik silts.
Pagājušajā ziemā paceļojām pa Igaunijas leduskritumiem, bija feini.
Latvijā varētu būt interesanti sasaluši Dāvida avoti, bet tad mazliet aukstāks laiks jāgaida.

Kas vēl ziemā pozitīvi - tu visur esi viens, nav cilvēku drūzmas, nav kodīgu odu, svelmes un gaiss smaržo intensīvāk.