Nāra- es laikam sajutu tavu dusmu uz mani caur savu māsu(jeb otrādi) a kur tu mana textā mani iedomas un aizvainojumu... kakraz nekā tāda , un zini pat nekā skumja te nav..jo māsa vienmēr bija gudrākā (ar vieglu galvu..mammas vārdi) un es tēva meita(spītīga, nepiekapīga, bezkaunīga- arī to mamma man ielika galvā, ka es tāda ) to ka man jābuut tādai to es sapratu vēlāk..bet pamatus ielika māte.. un to ka es tēvam līdzīga nemaz nenožēloju, jo viņu es cienu, neatkarīgi no tā ka mamma bija vadonis un barvedis un liidzinaja tēvu ar zemi cik varēja...jo smiekliigi- bet tēvs nav bijis nedz spītīgs, nedz bezkaunīgs ..Man liekas ka viņa vienīgā vaina, ka viņš mīļēja manu mammu... UN ja es viņai varētu uzdot jautājumu- vai tu esi mīlējusi tēvu.. tad man liekas ,ka visas atbildes arī atrastos...
bet jā, man bail ,ka es zinu atbildi...
tu redz neko nezini par mani, bet pašas aizvainojums liek sadzirdeet to ko gribi .

mammai es saku paldies, ka dzemdēja mani..bet atvērties es nevaru... Un es nezinu ko gribēja
Evelīna pateikt ar savu
Runāt - ko tas dos, ja uzzināsi, ka pirms 10 gadiiem mamma pateica 1 teikumu, kuru pati pat neatceras
šitādas melleņveidīgās ir redzvarbuut paskaidro ,kamer nav pagājuši 10 gadi?