Mīlestība.... romaņķika... phe, ko nu jūs no tā visa saprotat!
Tajā pašā komunaļņikā vienā istabā mita krievu pāris. Abi jau gados (ap 50+), augumā tādi pamazāki, bet formās apaļīgi. Koļeņka bija miera mika, taču šad tad atgadījās, ka savu Šuročku iekaustīja. Jā, jā, visi kaimiņi ilgi sprieda, kā tas var būt, ka visnotaļ miermīlīgais Koļeņka iemizo Šuročku. Beigu beigās tomēr pie skaidrības tika...
Šuročka savu otrpusi turēja eža cimdiņos un Koļeņka bija trjudjagas paraugs. Tomēr savā reizē nesmādēja arī glāzīti baltā. Nē, nenu galīgi lopā, bet drusku. Taču Šuročka bija īsta suņa nagla un visu laiku klusām ņurdēja un bikstīja savu otrpusi. A tas, lāga krievu dvēsele, deva atpakaļ skaļi. Šuročka atkal klusītēm, lai citi nedzird “tu, svolocis, piedzērusī cūka”. Līdz kamēr Koļečka uzkurbulēts tā, ka kulaki pa gaisu. Kaimiņi jau tik to beigu daļu dabūja izbaudīt.
Vienā reizē Koļečka izdomājis skatīties hoķi, bet tā suņanagla, lai ieriebtu Koļečkam, uzslēdz televizoru uz kārtējo PēSēKāPē kongresu. Kādu brīdi iet vaļā klusa stīvēšanās, līdz pa visu plašo komunaļņiku skan “ah, ti, bļadj poļitičeskaja!”....
Reiz viens gudrais kaimiņu vīriešgabals nolēma Šuročku pamācīt, ka nevar ļaut sevi tā kaustīt, jādod pretī. Nu, un ko Šuročka? Nākamajā reizē, kad Koļečka iešņabojis un atkal uzkurbulēts sāk platīties ar rokām un neuzmanīgi pagriezis megērai muguru, sīkais sievišķis paķer zupas terīni (tāda rittīga, veclaiku terīne) ar visu zupu un -žlorkts! - Koļečkam pa galvu! Terīne uz pusēm, zupa Koļečkam gar ausīm... Vīriņš lēni pagriežas pret savu megēru un atskan “ah, ti, suka!”. Megēra uzreiz met kažoku otrādi - “Koļečka, ja ņečajanno!” Protams, villošanās iet vaļā pa līkumotajiem komunaļņika koridoriem...
No rīta izsistās durvju stikla rūtis zolīdi aizlīmētas ar avīžpapīru, abi kaušļi viens otru uzrunā tikai pilnā vārdā un tēvvārdā... līdz vakaram, kad abi dūdo kā meža balodīši manā piemājas ozolā...
