Nezināju, kur šito pastāstiņu iegrūst, kaut kur agrāk laikam bija tēma par skatīšanos, ko citi pērk lielveikalā, bet te galvenais ir konteksts. Ņemot vērā manus dīvainos darba laikus, parasti netrāpu veikalā t.s. pīķa stundā, kad iepērkas vairums ļaužu ar darba laiku no deviņiem līdz sešiem, bet nu šoreiz tā sagadījās. Mazā Maxima, no trim kasēm strādā divas, pie katras kādi pieci cilvēki stāv rindā. Es jau tuvu kasei, dzirdu, ka aizmugurē kāds skaļi deklarē, ka Rimi pats labākais veikals, tāds Maximas un Mego nestāv ne tuvu. Lieki teikt, ka rajonā ir tikai Maxima un Mego, līdz tuvākajam Rimi jābrauc četras pieturas. Sašutušais pircējs turpina dalīties savās emocijās ar līdzcilvēkiem, paužot, ka štrunta Maximā darbaļaužiem pēc grūtas dienas jāstāv garā rindā, lai nopirktu pārtiku. Pienāk mana kārta, samaksāju, kamēr daudzos pirkumus stūķēju maisā, onka aiz manis fiksi nopērk paciņu cigarešu un pienāk kārta lielajam klaigātājam. Tajā sadalījumā, kur kasiere liek jau izsistos pirkumus, gozējas "smagi strādājošo darbaļaužu pārtika" - pusstops un pudele alus. Vairāk nekā, pat ne vītinātu zivju paciņas, ne rupmaizes klaipiņa.
