Braucu šovakar pa tumsu mājās, un pēkšņi auto priekšā lukturu gaismā - ezis čāpo! Pavisam nobremzēt, jūtu, vairs nepagūšu, toties piebremzēt un sastūrēt tā, lai šis starp riteņiem paliek, vēl varu. Jūtu, kaut kāds mazs uzsitiens tomēr ir... Sasodīts, vai tiešām man tā buferapakša tik zema?! Pabraucu uz priekšu, nogriežu malā ar avārijas gaismām, pa to laiku vēl trīs vieglie un smagais garām pabrauc... (no kurienes nomaļajā Granīta ielā vēlā vakarā tāda satiksme?!) Eju lūkoties ezi, jau nocietinājusi sirdi skatam, ka būs izšķaidīts pa asfaltu... Bet tavu brīnumu - ezis, sveiks un vesels, turpat vien kustās, tik izskatās tāds apjucis un grozās, kā nesaprazdams, uz kuru pusi lai iet! Visi šoferi kaut kā bija pamanījušies viņu nenobraukt!

Paņēmu adataino kamolu, izbaudīju, kā rokās šis ritinās un pukšķina, ienesu dziļāk mežā... Ar pamācībām nenākt vairs uz ceļa... Sēžos atpakaļ savā vāģī - ar tādu laimes sajūtu! Un rokas - joprojām smaržo pēc eža
[attachment deleted by admin]