Es tepat padomāšu par šo tēmu tālāk. Vīriešiem šitādā ziņā vispār grūti - sanāk baigi uzticēties sievietei. Vot, piemēram, ja man līgava ņem un rītā pasaka, ka būs bērns, būtu taču loģiski, ka es automātiski pieņemu, ka bērns mans, nevis kādos citos prieka mirkļos sadzīvots. Kamēr nav aizdomu, ka varētu tā nebūt, i prātā nenāk domāt, ka viss jāpārbauda.
Tad vēl gadījums ar iepriekšminēto čali, kam vienkārši uzrodas vēstule pastkastītē. Ok, šis nemaz tik pārsteigts nebija - zināja faktu, ka procesam bija sākums, nezināja tikai, ar ko tas beidzies. Ja man tāds papīrs uzrastos, es vispār mēms paliktu uz nedēļu - man neviena nav teikusi, ka kaut kur kaut kas nogājis greizi, bet, redz, ja tomēr ir bijis un man nav pateikusi, juridiski viņai tik un tā ir tiesības no manis kaut ko prasīt, lai arī es vispār pat nojautis neesmu.
Kolēģim VIDā pirms dažiem gadiem uz darbu atnāca sievišķis ar aptuveni 6-7 gadus vecu puiku. Dēls esot par daudz sācis uzplīties ar jautājumiem par tēvu. Čalim jau cita, tikko precējies, tā tūlīt dzemdēs un bāc! Izrādās, ka ir liels dēls arī. I reģistrēt nācās, i alimentus maksāt, bet bērnu satikt ļauj reizi mēnesī, kad māte atļauj, jo pirmos gadus nav licies ne zinis par bērnu. Kā var interesēties par to, ko nezini, ka Tev tāds ir?
Pašam puikam par tēvu nemaz tāda izslavētā interese nebija un nav radusies - skaidrs, ka mātei papildu finanses savajadzējās.
Ir pazīstams vēl viens frukts. 8 gadus maksāja alimentus, domādams, ka viņa bērns, līdz uzzināja, ka nav vis. Tagad mammītei visa samaksātā naudiņa jāatgriež, bet cipari tur nav mazie - cilvēkam alga laba un uz bērnu neskopojās ar minimālo summu.
Raibi ar šitām lietām iet. Sievietēm labi - piedzemdēja un zina, ka māte. Vīriešiem jāpaļaujas uz kaut kādu mistiku un jāzīle - ir vai nav viņa tas, ko par viņa uzdod un vai kaut kur nav kāds par ko vienkārši visu laiku ir klusēts.
