Reiz sensenos laikos, kad zāle bija zaļa un radiotranslācija katrā padomju pilsoņa dzīvoklī plkst. 6.00 spēlēja himnu, tā pati radiotranslācija 21.00 raidīja radiolugas. Vecmāmiņa klausījās, es pavilkos komplektā. Mērnieku laikus noklausījos, Indrāni laikam bija un ne tikai.
Aizdomājos, ka sen nav pieticis laika kaut ko palasīt, lai gan agrāk grāmatas sūcu muguriņmetriem. Varētu, piemēram, pupas šķinot, adot vai šujot kaut ko paklausīties - rokas kustas, ausis plīvo. Un te iestājas jautājums jums [lai gan droši vien atbildi jau zinu.] Kas mūsdienās ir analogs raidlugai?
Androīds principā lasa tekstu, vismaz angļu. Neizturama sintētika. Ja vajag izlasīt tehniski informācijau - ir OK, bet lai klausītos ilgāk - sorry, nē.
Atvilku vienu ierunāto angļu grāmatu - kas pa rokai trāpījās - lasa ierunātājs. Tā kā man angļu ir lasāmā, ne klausāmā valoda - klausīties var, bet kā mācību materiālu [taču tur vairs rokas nekustas
]. Lai piešautos un klausītos kā literāru tekstu - runa ir neizturami lēna.
Krievu grāmatas neesmu mēģinājusi, vīrs saka, ka arī esot nenormāli lēnu. No tā secinu, ka tas ir nevis negadījums, bet tendence.
Kas vēl ir klausāmā nišā? Fona troksni un līdz ar to radioprogrammas īsti nepanesu [jā, jā, kā jau noskaidrots, esmu īgna un ar dzīvi neapmierināta.
Gribu klausīties to, ko gribu, nevis to, ko dod, - reklāmas un beztolkšovu negribu.]
Ir tādas tipa filmas bez bildes? Angliski, krieviski. Latviski laikam nekā nav, bet varbūt ir kādam zināms resurss "pagātnes labumi" [droši vien aplauzīšos, ka reiz zaļā zāle ir nokaltusi un iepuvusi
]?
