Mūsu jaukā nodaļa, noslēpusi transportu krūmos, pati ierakusies līdz ausīm dubļos, gaida pretinieku, lai to aizkavētu, piespiestu pamest transportu, paretinātu rindas, iesētu izmisumu un paši rauj vagu. Nu skaidrs- iebrucēju kavēšana. Kauja 30 sekundes un laižam ļekas uz nākošo, jau iekārtoto pozīciju.
Nu lūk, babāh ir, līķu jūra, lecam transportā, dodam mežā iekšā pa kaut kādu stigu, verķis lēkā kā nenormāls, visas plombes izkritušas, garastāvoklis pa rubli. Pretinieks laiza rētas un trin izmisīgas atriebes vāli, ko mums arī vajag. Nesasniedzis nākamo slēpni, mūsu dranduļets uzduras kritušam rododendram, visi metas to novākt, novāc, vālēs tālāk un tad tas pagāns iestieg un diezgan pārskatāmā vietā. Nu ko, stums. Visi stumj, stumj, izstumj. Aleluja, iebraucam biežņā, pretinieku nedzird un neredz, sapīpos. Un te klizmas sajūta pārvēršas par jau notikušu - dāvināto šķiltavu ar rubīniem nav. Nu Mao nokāpj apakaļ, palūkāt vai nespīd tā manta dubļos. Ierocis kaujai, neērti, bet nu manta - rokos, rokos, rokos... un te klāt izbīlis caur nekontrolētu purkšķi - jeb no krūmiem izlec kurators un saka: "Vakarā pats pieteiksies" un pazūd. Nu skaidrs - pizdjec.
Vakarā, pie ugunskura visi zirgojās, Mao trīc un dreb. Te ceļas kājās kurators un velk līdzi to nabagu, pieprasa vispārēju uzmanību, izvelk no bikšu kabatas ilgi lolotu ozola lapu sniedz to, kā visdārgāko ordeni un saka: "kamēr Jūs, mudaki, ļuļķējāt, nepadomājuši ne par riņķeni, ne sausām biksēm, šitais zellis ierakās ar visām četrām dublī un piesedza Jūsu glupās pakaļas un bardaku no pēkšņa pretinieka izlēciensirojuma.".
