Pēc lasītāju lūguma, vakaram tuvojoties, ievietoju anekdoti, ko dzirdēju no viena veca profesora.
Reiz dzīvoja divi draugi runči - Lielais Runcis un Mazais Runcītis. Mazais Runcītis bija ievērojis, ka viņa draugs bieži pa vakariem kaut kur pazūd.
- Kur tu paliec? - viņš jautāja Lielajam Runcim.
- Eju maukoties. - Lielais atmeta.
- Paņem mani līdz, paņem mani līdz! - Mazais lūdzās.
- Par mazu esi. - Lielais šo atraidīja. - Neko nesaproti vēl.
Bet Mazais Runcītis nelikās mierā, un tad kādu vakaru Lielajam apnika un viņš teica:
- Labi, seko man!
Un Lielais Runcis pazuda tumsā, bet Mazais joza viņam pakaļ, cik jaudas. Viņi rāpās pāri sētām, leca pa jumtiem un drīz, šķiet, bija nonākuši īstajā vietā. Tumsā spīdēja zaļas un dzeltenas acis, atskanēja draudīgi ņurdieni un tīksmi ņaukstieni. Šur tur atskanēja brēcieni, it kā kādam būtu ieklupts skaustā. Vienā brīdī arī Lielais Runcis savicināja asti un ar kārīgu ieņurdēšanos nozuda krūmos.
Mazais Runcītis palika viens pats un īsti nezināja, ko iesākt. Mīņājās, mīņājās, sāka salt ķepas.
- Mazliet pamaukošos vēl, bet tad gan iešu mājās. - Viņš nosprieda.
