Nejauši uzbridu virsū Jāņa Raiņa "
Kastaņola: par atmiņu pēdām otrā dzimtenē" - visumā jau man nepatīk, kad liriķī sāk rakstīt prozu. Bet viņi arī tajā ir līriķi un tas neatbilst prozas žanram.
Šī grāmata pieder Aspazijai kā maza piemiņa par kopā pavadīto dzīvi
Tas Tomēr ir jauki, ko Aspazija ar Pliekšānu ir izdarījusi, ahh
Maza ortogrāfiska ekskursija.
Jārunā un jāraksta latviski Kastaņola, ne Kastaņjola, ne Kastaniola, un nepavisam ne Kaštaniola.
Itāļu ortogrāfija samērā vienkārša un pārredzama: g ir še mīkstinājuma zīme, tā tad gl=ļ; gn=ņ. Cietie vokāļi ir a, o, v, viņu priekšā c un g jālasa kā k un g. Mīkstie vokāļi — c un i — viņu priekšā c un g jālasa ka č un dž. Castagnola: Kastaņola, Ceresio — Čerezio. Kad jālieto ki, ke un gi, ge, tad liek h aiz c un g — Chiasso = Kiasso, ghirlanda = girlanda. Tas pats ir ar sc = mūsu š, piem. scuola = skuola, sciopero — šopero.
Ar to laikam pietiks mūsu mērķim; kas gribēs vairāk zināt, gan jau dabūs kādu itāļu gramatiku; tādēļ vien nevajadzēs braukt uz Kastaņolu.
Bet ja viņš tomēr brauc ij tādēļ vien, jo labāk, viņš iegūs daudz ko citu arī, un to es viņam novēlēšu no sirds.
Nerimtā zinātkāre, tas ir fantastiski
Vai tas tomēr nav brīnišķīgi?
