Tiem, kuri palikuši tepat un mēģina izbaudīt ziemu bez medāļiem.
Jau ilgu laiku kaut kur zemapziņā urdēja doma par nodevību pagasta mērogā, jo kur tik nav ar luģēm būts - visa Eiropa no pašiem Ziemeļiem līdz pašiem Dienvidiem - bet šepat piemājā nav būts ....Gaiziņā! Kauns un pamašas pa visu ģīmi un zem jostasvietas arīdzan.
Nu tad šodien ņēmām luģes pār plecu un vilkām pusotru stundu Gaiziņa virzienā.
Kamēr braucām, tamēr bija ahh! un ohhh! Daba mēģināja mūs vilināt, apsniguši pakalni, kad vietumis nevarēja atšķirt, kur lauks beidzas un sākas debesis, biezi apsarmojuši bērzi un ceļmalas krūmi, kas mijās ar tiešā nozīmē sudrabainām eglēm. Ceļš - fantastika ar fantasmagoriju vienā talēķī - sniegots un kluss, tīrs kā pirmoreiz klāti palagi.
Toties pašā slēpotavā vilšanās bija kā ar ķipi pa pauri - nenovīdīgā latvieša gars izķērnājis dižāko Latvijas kalnu. Katra trase pieder savam īpašniekam, no vienas uz otru var nokļūt tikai noņemot ekipējumu un ielienot vāģī. Nu, protams, biļetīte arī atsevišķa. Pēc tam, kad nocīnījāmies ar aizvēsturisku skabargu pakaļā, kas pretendēja uz vareno pacelāja nosaukumu, atkrita jebkura vēlme meklēt vēl piedzīvojumus uz savu mugurējo daļu un skatīt citas trašeles.
Kopsavilkums. Ķeksis biogrāfijā ievilkts ''Biju Gaiziņā'', otrreiz tur no brīva prāta vairs nebrauksim.
Atpakaļceļā omu uzlaboja ieturēšanās Vecpiebalgas restorāniņā "Ūdensroze''. Vot to gan no sirds iesaku.