Ilgi domāju, kā uz to atbildēt, līdz izdevās noformulēt šādi.
Agrāk manā dzīvē dominēja darbības vārdi vajadzības izteiksmē - JĀklausa vecākus un skolotājus, JĀmācas, JĀiet un skolu/augstskolu, JĀliek eksāmeni, JĀdara tas un šitas, JĀveido ģimene, JĀnorij visādi krupji, JĀpiecieš tas un šitas, un pāri visam - JĀstrādā, JĀstrādā, JĀstrādā... Ar domu, ka "tagad lieku dzīvei pamatus", un ka tas viss nesīs augļus - kaut kad. Nākotnē. Un tad - tai nākotnē - es dzīvošu.
Tagad vairs neatlieku dzīvošanu uz tālo nākotni. Dzīvoju vairāk šobrīd. Šeit un tagad. Esmu atmetusi lielāko daļu JĀ... vārdu (nevienam es neesmu neko parādā!), pievēršoties vairāk tam, ko tiešām gribu. Vispirmām kārtām, sen jau esmu atmetusi vergošanu 8/5, un pati plānoju savu laiku. Un tā ir fantastiska brīvības sajūta! Vergojusi esmu pietiekami, tagad gribu būt pie dabas, ņemties ar dzīvniekiem, pirmkārt jau zirgiem, sēņot un makšķerēt, braukt ceļojumos, pavadīt laiku ar sev tīkamiem cilvēkiem... Vārdu sakot - dzīvot. Un darīt to jau tagad, jo kas zina, nākotnē varu nepaspēt.
