Lumberga tēmas sakarā (pēkšņi atcelts darbs)atcerējos senumsenu notikumu no padomju laikiem, kad cilvēki ar augstāko izglītību tika pulcināti palīgā čaklajiem kolchozniekiem ravēt, novākt ražu, šķirot sapuvušos kartupeļus.
Lai arī man bija visādi viltīgi izvairīšanās paņēmieni no kolhoziem un 1. maija gājieniem, tajā karstajā vasarā es un vēl viena kolēģe -latviete bijām izvilkušas īso sērkociņu, kaut kā sagadījies, ka esam vienīgās.
Stāvam kādas 15-20 dāmas, saule sāk kveldināt, beidzot piebrauc kaut kāds ārprātīgi sagrabējis un redzami maziņš busiņš. Krievietes ar švunku metas šturmēt busu un ieņemt labākās vietas. Pietrūkst. Tiek atnesti pāris krēsli, ko ielikt ejā. Vēl dažas enerģiskas dāmas iegūst sēdvietas. Mēs ar kolēģi klusi stāvam ar savām somām - un - MUMS NAV VIETAS!! Autobusa durvis tiek aizspiestas, uz mums nolūkojas apjukušas sejas. Mēs kādas minūtes histēriski smejamies, jo piedevām mums ir legāla brīvdiena -nevar taču cienījamā iestādē iet tādās kolhoza drēbēs.
Nākošās reizes laikam izdevās izvairīties, jo vienreiz jau biju sarakstā
