Nejūtu sevī misijas apziņu apskaidrot īpaši apķērīgas, vienīgi ar likuma burtu apsēstas, personas, bet lai nu būtu... Vēl pēdējoreiz, vairāk neskaidrošu.
Mazā skoliņā viss ir daudz personiskāk. Tevi ātri iepazīs, atcerēsies un zinās, un neuzskatīs par "trešo personu", un skolotājs nejutīsies šausmīgi traucēts, ja tu kādreiz arī ienāksi pie viņa klasē uz pāris vārdiem.
Bet tur, kur mācās 1000 skolēnu, lai cik "likumīgi" nāksi pēc bērna, tevi nespēs atpazīt ne apsargs pie durvīm, ne lērums skolas pedagogu, labi ja vēl atcerēsies klases audzinātāja... Vai vispār iekšā netiksi, jo nav ko visādām "trešajām personām" pa skolu klīst, zvani pa telefonu... Un, protams, neviens nealkst ikdienā satikt klases 30+ skolēnu vecākus, un, vēl jo vairāk, kaut kādas vecāku pilnvarotās personas... Lielā skolā man nāktos katru reizi no jauna stāstīt, kas es tāda esmu, ko te pazaudējusi, un apliecināt, ka neesmu kamielis.
Likums ta likums, bet tā realizācija dzīvē atšķirsies.
