Par tiem īsajiem laimes mirkļiem nekad neesmu īsti sapratusi. Kā tad jūs ārpus tiem mazajiem laimes brīžiem jūtaties, nelaimīgi? Man vieglāk būtu uzskaitīt kādas melnās strīpas, pleķus, nelaimes... Kopumā jūtos laimīga, nav par ko sūdzēties. 
Manuprāt, cilvēkam raksturīgi pašsaprotamas lietas/procesus tā arī uztvert...kā pašsaprotamus. Tos īpaši neizceļot..Tāpēc mirkļi, kad īpaši piedomā, kad īpaši pievērs uzmanību kaut kam patīkamam savā dzīvē, tie kļūst par maziem laimes brīžīem...
Bija laiks, kad katru rītu pamostoties un ejot gulēt, pateicos Dievam un priecājos, ka varu dzīvot...pagājuši gadi un tāpat priecājos, bet tas kaut kā kļuvis pašsaprotami..
nu kaut kā tā...
