Ne vienmēr ir runa par labprātīgu komforta zonas pamešanu, nav runas par gribu-negribu, ir runa par - vajag. Vnk dzīve un situācijas piespiež.
Kaut vai tajā pašā Amālijas versijā. Vrb kontrolētājam ir jāmainās, lai saglabātu ģimeni, vrb pats apzinās, ka ir uzlicis ķepu visam un visiem, un nākotnē nebūs labi. Varianti visdažādākie.
Un ir pilnīgi normāli arī apzināti sevi attīstīt, kaut ko mainīt. Arī tur ir jāizkāpj no ērtā, pierastā, zināmā. Kā Bobs ar savu skriešanu. No vienas puses labprātīgi, no otras - vrb apzinoties (veselības) sekas nākotnē, ja paliks sev ērtajā zonā.
Tik plaša tēma. Manuprāt, katru dienu notiek konfrontācija ar komforta zonas robežām. Transportā, darbā vai grupas ceļojumā
