Es pat neatceros, vai man bija kādas rotaļlietas... Reiz uzdāvināja lelli, bet sīkā māsa izplūda asarās un to atdeva viņai. Tad raudāju es, un mammucis no bodes atstiepa kaut kādu tautas meitu, kura mani vairs nafig neinteresēja. Ļoti gribējās lācīti, neviens nedāvināja, tapēc no pirmās algas (brīvlaikā pēc astotās klases sev tādu nopirku) nodzīvoja man līdzās kādus desmit gadus. Galda spēles atceros - 'dambreti un cirku... un vesels lērums grāmatu- dzīvoklī divas sienas bija piebāztas. Tādēļ bija lukturītis, varēja lasīt zem deķa un vannas istabā, kur fāteris mani šad tad ieslodzīja, lai es pārdomātu savus nedarbus un dažu aplamu rīcību. Gaismu šis neieslēdza, tādēļ lukturītis labi noderēja un arī pāris foršu grāmatu, kuras tādiem gadījumiem tika noglabātas lielajā veļas grozā. Klasē trešajā laikam biju izlasījusi fenimoru kuperu un Robinzonu Krūzo... Rezultātā dzīvoklī no krēsliem, galdiņiem un deķiem tika sabūvētas visādas "vientuļās salas" un "vigvami" - galvenais noteikums lienot pa to mēbeļu kaudzi bija nepieskarties grīdai... Spēlējot indiāņus saģērbos inčigi un veicu uzlidojumus blakus "ciematam", kas dzīvē bija virtuve. Vecais mammis, kas saimniekoja pa virtuvi labi iederējās kopējā bildē, jo uz vecumu bija gandrīz zaudējusi dzirdi, tāpēc galvenais noteikums bija viņai neredzot nočiept no ledusskapja vai galda kādu siermaizi ;o))) Nu ja.. un sētā visi bija tikpat jauki nojūgušies - mums bija savs štābiņš šķūnīšu rindā. Kāds virs sava šķūniša bija noklājis dēļus tur mēs arī tusējām, labāk par saimniekiem zinājām, kas kurā šķūnīti atrodams, bet pārsvarā vienķārši šķirstijām vecos žurnālus un sitām klaču ... Rotaļļietu neatceros... Jā zīmētas lelli'tes un kleitas gam ... pati zīmēju
