- Pēc saviem vērojumiem esmu secinājusi, ka ir krasa atšķirība jau pašos pamatos - kā un ko māca instruktori autoskolās. 2 Latvijas instruktori koncentrējās tikai uz braukšanas tehnisko pusi. Protams, tas nav mazsvarīgi, bet neviens mani nemācīja domāt par satiksmi kā sistēmu plašāk, atšķirībā no FR instruktoriem. Viņi iedīdīja, ka satiksme nesastāv tikai no autobraucējiem, ka svarīgi ir VISI satiksmes dalībnieki, ka manās rokās ir paaugstinātas bīstamības rīks (auto), ka ES esmu atbildīga par to, ko ar šo rīku daru, iemācīja skatīties uz ceļu ne tikai, kas notiek 10 metrus uz priekšu, bet tālāk. Paredzēt situācijas. Pirms gājēju pārejām noteikti samazināt ātrumu (kaut noteikumos tas nav rakstīts), paredzēt, ka kāds var nesties pāri.
Jaunuļiem, kas tikko tiesības ieguvuši, gada laikā jānokārto obligāts drošas braukšanas kurss. Tas ir ļoti noderīgs!
- Kad braucu Latvijā, reizēm ir grūti loģiski saprast, kur, kā jābrauc, kas kam dod ceļu utt. Reizēm šķiet, ka pietrūkst kāda zīme, reizēm šķiet, ka tās saliktas dīvaini. Piem, DE, FR un pat UK ir viegli braukt, jo zīmes sazīmētas arī uz ceļa seguma. Gar ceļa malām ir atstarotāji, lai kāds neuzmanīgais nenobrauc no trases.
- Aplis ļoti atvieglo kustību, bet Latvijā to ir pamaz.
- Patīk tie ceļu šķēršļi pa vidu šosejai, piemēram, kā uztaisījuši lietuvieši, lai neapdzen pirms krustojumiem.
- Patīk, ka dzīvojamos rajonos max ātrums ir 30, plus vēl salikti gan gulošie policisti (tādu gan ir maz), gan ik pēc noteikta attāluma šķēršļi brauktuves malās (tādi izvirzījumi, nezinu, kā tos sauc), arī lai nenesās ar 100 km.
- Patīk, ka par gājējiem domā, veidojot ietves atšķirībā no, piemēram, Mārupes, kur ir tie dzīvojamo māju ciematiņi. Gājējiem nākas iet pa brauktuvi un riskēt. Tur ir arī tāds novadgrāvis, diezgan dziļš un stāvs. Vēl pagājušajā gadā gar tā malu nebija nevienas barjeras.
Nu tā kaut kā.
