Kafiju parasti baltu ar max 1/3 tējkaroti cukura, tēju - bez cukura. Kad sagribas dzert, dzeru ūdeni.
Bet apzināti cukuru nesamazinu un, ja gribas ko saldu, apēdu. Gadījies, ka par katru cenu, piemēram, jānopērk halva. Pēdējā laikā gan vairs nē un vispār, šķiet, mazāk saldu gribās, vai pavisam nelielās porcijās. Galīgi neprasās šokolāde. Vienīgais, kad pie tēva ciemos uz kādiem svētkiem un decembrī to iekrīt daudz, viņam vienmēr priekšā ledusskapī Cielaviņa.
Nez cik reizes teikts, ka nevajag un pašam ar saldumiem nevajadzētu aizrauties, nekādi nevar iestāstīt.
Mazāk lietoju kartupeļus, bet ne tāpēc, ka pārstājuši garšot. Vīram vairāk cieņā rīsi un makaroni, tad nu pielāgojos, lai gan kopš bērnības ceptus kartupeļus ar skābenām piedevām (skābēti kāposti, marinēti gurķi, tomāti...) varētu ēst katrā ēdienreizē.
Mazāk lietoju sviestu it īpaši, ja salīdzina, cik biezu kārtu smērēju kādreiz.
Kopumā pieturos pie tā kas garšo vai ko tajā brīdī gribas un domāju, ka organisms vēl saka priekšā, ko viņam vajag, jo reizēm uznāk, ka gribas biezpienu, lai gan tas negaršo - ne ar kādām zaptēm, ne plātsmaizēs, ne siera kūkās, ne ar kartupeļiem, nu kaut cik ar lociņiem, krējumu un rupjmaizi. Un vēl varbūt tikko svaigi sakarsēts no nepārskābuša rūgušpiena, bet kur tādu dabūt...
