Viena diena manā mūžā
Pagaidām izlaidīšu visas peripētijas, kas bija pirms šīs dienas, bet, ticiet man, pirms tam arī jautrības netrūka. Un tā, esam cieši izlēmuši precēties. Rocība nekāda lielā, par laimi, ne man, ne manam topošajam otrpusim nekādu vipendronisku prasību par procedūru kā tādu nav. Izvēlamies dienu pašā vasaras vidū un esam laimīgi! Līdz brīdim, kad tas top zināms abu pušu vecākiem... Bet par to citreiz. Šoreiz par pašu dienu, vienīgo tādu manā mūžā, skaisto, neaizmirstamo... bla bla bla...
Kā tikko teicu, esam pliki un nabagi un visu gatavojam un darām paši. Iepriekšējā diena paiet vienā vienīgā jezgā ar cienasta gatavošanu, galdautu gludināšanu, trauku pārmazgāšanu. Svinības notiek Jūrmalā, reģistrēšanās – Rīgā. Un tā – svarīgā diena klāt....
No rīta atdaru acītes, sabikstu brūtgānu, lai pušķo vāģi, uzrauju rūtainu kreklu un džinsenes un dodos uz vietējo frizētavu skaistumu taisīt. Frizētavā ieveļos 8.00 un daiļuma radīšanas process sākas. Līdz vieniem dienā laika takš kā jūrja... Mani garie mati izmazgāti, uz ruļļiem uztīti, izžāvēti un... jā... un...uzkasīti, izķemmēti, atkal uztīti, uzkasīti, izķemmēti, uztīti... Pēc ceturtās reizes saku frizierei, lai nesatraucas un taisa kaut ko vienkāršu. “Kā – vienkāršu? Jums taču uz kāzām jāiet!”. Velns mani dīdīja tajā brīdī izspļaut “ Aha, un esmu līgava...”. Friziere histērijā, asaras šķīst. Kaut kā nabadzīti nomierināju un kopīgiem spēkiem uz manas galvas uztapa pat tīri pieklājīga frizūra. Viss, laika nav, auļoju uz māju mesties mašīnā un lidot uz Rīgu. A figu! Gar dārza malu nogriežoties tāda dīvaina sajūta, palūru augšā... vai man dieniņ!... brūtgāns karājas ozolā un vēl bružina zariņus mašīnas rotājumam. Sarunātais šoferis glīši goda uzvalkā sapucēts sēž un vēro procesu. Nu ko, 10 minūtēs uzpiņķerējam mašīnai rotājumu, lecam beņķos un traucamies. Pie stūres brūtgāns izbalējušā raibā kreklā, blakus es – rūtainā, uz pakaļas beņķa – goda šoferis. Braucam uz Rīgu ģērbties.
Pumpuros ir visu laiku autoinspektoru iecienīta vieta ķeršanai uz ātrumu... Jā, jā, tiekam izķerti kā blusa no suņa kažoka. Inspektors aiz sašutuma knapi svepst, atņem brūtgānam tiesības un aizvelkās uz savu vāģi protokolu stādīt. Saku brūtgānam, lai iet runāties, šis tik koda ūsu galus, šņākuļo un nekust. Eju glābt zituāciju. Pienāku pie inspektoriem un stāstu – tā un tā, kavējam uz savām kāzām (džinsrūtota dāma ar vakara pričeni). Izrādās, inspektori arī tikai cilvēki vien ir, nāk ar visiem papīriem pie mūsu vāģa un prasa -“Kuru ta precēsi? Šito?” un ar garu pirkstu smiedams rāda uz brūtgānu. “Uhu!” . Inspektors apjūk, jo bij domājis, ka brūtgāns ir tas sapucētais uz pakaļbeņķa un būs pavilcis mani uz zoba...
Tiekam Rīgā, fiksi fiksi jāģērbjas un uz zagsu... Kuš, kuš, ne tik strauji. Esmu uzšuvusi sev jauku, baltu kleitu. Ar ciešu kakla izgriezumu. Kuram mana frizūrotā galva cauri nelien. Gala beigās atrodās “gāzes” lakatiņš, kuru cieši apsienu ap galvu, izdabūju cauri kakla izgriezumam. Fufff, pričene nav cietusi. Kamēr ņemos ar sevi, neskatos, kas notiek apkārt. A tur... Mans mammucis stāv durvīs, dīvainu skatu noraugās uz brūtgāna darbošanos. Brūtgāns lēkā un netiek iekšā biksēs! Izrādās, ka bikses ķīmiskajā tīrītavā uzkārtas uz pakaramā, bet priekš tam kādreiz vēra 10.numura diegu cauri jostas vietai. Tie diegi pataisījuši bikses jostasvietā par šauru uzvilkšanai. Atrodam šķēres, diegi izvilkti. Bet atkal ķibele. Kaut kas ar rāvējslēdzi... Brūtgāns sēž ar biksēm pusmastā, rokā plaķenes (kur radās – neprasiet!), muģī kaut ko priekšā zem jostasvietas... Mans mammucis svētā mierā nolūkojas, nošūpo galvu un izsaka frāzi, ko atcerēšos uz mirstamās gultas - “Meit, meit! Apdomā labi, ar ko precies! Ja jau pirms kāzām ar plaķenēm pa TURIENI jāņemās!”
Tiekam galā ar panckām un esam dzimtsarakstu nodaļā tieši ar 10 minūšu nokavēšanos. A tur... vēl nav laulāts pāris, kas pirms mums. Turpat stundu nīkstam, kamēr tiekam pie procedūras. Viss nekas, process dvēseli kustinošs, knapi turos, lai nebimbātu. Pēkšņi dzirdu – šņukst viens aiz muguras! Ka tevi divi deviņi! Kurš te tagad tik emocionāls? Izrādās – mans dzelzsbetona papucis! Ūūūūū...
Labi, tiekam līdz svinību vietai. Pie vārtiņiem mūs sagaida viss jandāliņš ar baļķiem, āboliem, šķīvjiem zem dvielīša. Bet visbriesmīgākais – sālsmaize. Nezinu, kuram idejotam ienāca prātā, ka jaunajiem jāēd sālsmaize? Viss jau būtu labi, ja ne izpildījums – saldskābmaize un šļuka salda muskatvīna klāt. Kopš tā laika nevaru iedabūt ne kumosa saldskābmaizes un muskatvīns pieder pie dzērieniem, kuru mierīgi varu lietot kā vemjamzāles.
Tālākais vairāk vai mazāk bez ekscesiem. Ja neskaita pēckāzu apspriešanas radu lokā, kas bijis ne tā. Punkts uz “i” un pērļu pērle bija tas, ka līdz kaulam esmu aizvainojusi mātesbrāli, kuram neesmu PERSONĪGI pienesusi kotletes...
