Skaists, zeltains rudens rīts, kad kokiem lapas pa vienai sāk kļūt dzeltenas, dzērves tikko aizlidojušas. Uz raibā meža paklāja šur tur pa koši sārtam poķim, spīdīgai tumšbrūnai bekai. Sivēnrozā vilnīši saauguši turpat vai pa visu jaunaudzi klājienā – tādi forši, 20 centu lieluma biezi un villaini filca ripuļi. Tu,cilvēks, brien pa samtano sūnu, šņikā šitos skaistuļus, pilnu krūti velc plaušās skuju un zāles aromātu, apceri senās un jaunās sēņu gatavošanas-ieziemošanas receptes un jūties bezgala laimīgs ar to “mazās laimes” sajūtu, ko dod tuvums ar dabu un piepildīta sēņugroza smagums rokā. Idille, ka es jums saku!
Nja... Bija kādreiz izplatīta lieta braukšana sēņot ar darba kolektīvu. Rūpnīcas arodbiedrība “izsita” uz vienu brīvdienu braucamrīku. Reti kuram lielkantorim bija savs autobuss, parasti ņēma vienu kravas mašīnu ar būdu, būdā salika dēļu beņķus un laidās bekot. Protama lieta, ko tad viens sabekosi – jāņem māti, māsu un sīko līdzi. Tā nu kravas būdā uz soliņiem sasēda pat 30 cilvēki. Zem soliņiem sabāzās kurvīši un ķeseles. Brauciens uz Ķegumu izvērtās īstā ceļojumā, par ko tagad nāk smiekls.
Bet brīvdiena tāpēc jau ir brīvdiena, lai viens otrs “cietējs” varētu izpildīties pēc pilnas programmas – ar polšu un dziesmām. Uz atpūtas un sēņieguves vietu tādi “cietēji” atvedās jau tīri omulīgā noskaņojumā. Sievietes tādu omas uzlabošanu novērtēja klusi burkšķot. Bet ko tu padarīsi – burkšķi vai nē, bet bekot jāiet. Pēc stundām 4-5 tauta pamazām saradās pie autiņa, lai ieturētos ar līdzpaņemtajām desumaizēm, aplūkotu bekubiedru ieguvumu, palielītos ar savējo. Īpatnēji, bet “cietēji” vienmēr jau gulšņāja un slapstījās ap autiņu, neatceros nevienu gadījumu, kad šamos būtu mežā jāmeklē, kas ar dāmām atgadījās permanenti.
Protama lieta, ka “cietēji” atrada vēl kādu uzpildes avotu, kad atgriezās pārējie bekotāji – ķeselēs pie sviestmaizēm gaidīt gaidīja arī pa kādam kortelītim. Uz mājās braukšanas brīdi “cietējs” bija mīkstāks par visizļumušāko sēni mežā- šito ļumstīklu tikai trijatā vai pat četratā varēja iedabūt būdainajā kravaskastē un tad vēl iemargot starp sēņu groziem un ķeselēm. Ja mīkstais “cietējs” apkrita un aizmiga – nekādu problēmu! Bet ja nē - .... ak vai, ak vai!
Vienīgo reizi, kad biju šādā bekošanas pasākumā tieši iegadījās “ak vai, ak vai”... Mani kā vienīgo sīko ietupināja pie šofera kabīnē – starp šoferi un vienu miesās raženu kundzi. No paša brauciena neko daudz neatceros, toties atbraukšana uz bāzi palikusi atmiņā pamatīgi. Kad autiņš apstājās rūpnīcas pagalmā un pakaļējais borts tika atklapēts vaļā, pavērās baiss skats... Viss, VISS bija apvemts! Vai nu “cietējam” zacenē bija trāpījusies veca desa, vai iepuvis šņabis, tas palika nezināms. Katastrofa sākās neilgi pēc tam, kad mīkstmiesis tika ieguldīts starp sēņu groziem un visiem likās, ka viss būs pa pirmo. Mīkstmieša vēders sāka darboties neatkarīgā režīmā – vispirms mīkstmiesis skaļi (!) aptaisījās. Un turpināja gulēt. Pārējie bekotāji knapi turējās, lai nevemtu. Bez tam, kāda jēga ļurbu modināt – tāpat nejēgs sevi sakopt un labāk ātrāk tikt pie gala. Pēc pārdesmit minūtēm ļurba apvēmās... Nu, tad jau tas izvērtās par pilnībā kolektīvu pasākumu..
Kopš tā laika 1)šajā rūpnīcā neviens vairs nekur kolektīvi nebrauca, 2)man izveidojās stabils riebums pret kravas mašīnām ar koka bortiem...