Nejaušība vai likumsakarība?

[Minne]

tuk, tad jau Tev pēdējos 2 postos pretruna. Pirmajā stāsts par to, ka kāds izdara nepareizu izvēli, bet aiz spītības to kultivē tālāk, skaidri zinot, ka - garām. Otrajā - ka nepareizu izvēļu nav, jo nevar jau pārbaudīt, kas pareizi, kas nē.

Par Broma tēmu. Es to uztvēru mazliet citādāk. Neanalizēšu, uz ko balstoties, mēs pieņemam lēmumus. Esence tur, ka lēmumus pieņemam tādus, kādi konkrētajā brīdī, konkrētajā situācijā, konkrētajā noskaņojumā, zemapziņā vai pieredzē balstīti, ir vienīgie iespējamie. Ja izvēlētos citu variantu - tas atkal konkrētajā puzlē būtu tas vienīgais, jo mēs to izvēlamies - TIKAI TO VIENU VIENĪGO. Viss saliekas tā, kā saliekas, lai notiktu tas, kas notiktu. It kā ir izvēle, varianti, bet mēs apstājamies pie viena, konkrētā, neizbēgamā, pie tā, ka cita varianta it kā jau nav. Nav iespēju pārliecināties par tiem citiem, kā jau tuk otrajā postā teica. Nezinu, vai uztversiet šo manu samuhļījumu, es to saprotu tik skaidri, bet nezinu, vai tā arī spēju to pasniegt
Ja savu apziņu salīdzinām ar enerģiju viļņiem, mēs katrs rezonējam kaut kādu noteiktu viļņu garumu ietvaros, tā ka esam ierobežoti savā laukā. Mēs nevaram rezonēt citādāk.

Ja karma nozīmē procesu un darbību, cēloņus un sekas, tas nozīmē, ka mūsu lēmumi izraisa noteiktas sekas, ka esam brīvi savās izvēlēs. Bet, ja apskatām iepriekšējo - ka izvēlamies to vienu vienīgo variantu (it kā) no vairākiem, tas nozīmētu, ka viss kaut kā izskatās pēc nolemtības kaut kādas sistēmas ietvaros

[tuk]

Pretrunas nav. Laiks ir rādītājs.
Vienmēr tiek pieņemta sev vislabvēlīgākā izvēle no iespējamajām.
Ja konkrētie apstākļi, sabiedrība, kāds indivīds kavē realizēšanu,
lēmuma pieņēmējs cenšas ārējos kavējošos faktorus pārveidot.
Bet primārais ir nodrošināt iespējami sev labvēlīgākus apstākļus  un attālināt nenovēršamo.
Tas viss neizslēdz apstākļu kopumu, individualās rakstura īpašības utt, utt...
 

[Minne]

Tātad es Tevi pārpratu. Neuztvēru, ka pirmajā variantā nepareizais, aiz spītības pieņemtais variants pēc pulēšanas ieguva zelta olas statusu. Bet ir jau variants, ka nepareizā izvēle tā arī pēc laika izrādās nepareizā - zelta ola nevarēja sanākt. Tas nozīmē, ka cilvēkam šis nepareizais variants, izvēle bija jāpieņem, lai pēc laika atklātos, ka tā tik tiešām bija kļūdaina. Vēl jau variants ir nelaime vai nāve, kad visi kauliņi puzlē attiecīgi saliekas. Tā ir zelta ola vai kļūda?

Šā kā tā, man liekas, ka Broma tēma patiesībā nebija par to, kā un kādus lēmumus mēs pieņemam, bet par to, vai cilvēkam tik tiešām ir izvēles, ka mēs paši saliekam savu likteni, kā sludina karma, vai arī dzīvē īpašas izvēles brīvības nav (kaut teorētiski it kā ir, un mums liekas, ka nu tik mēs baigi pieņemam lēmumus )

[Broms]

Re, es pats nemācēju paskaidrot tēmas domu.
Minne ir uztērusi to domu, vēstījumu, kas manā prātā dīdījās.

[tuk]

Man jau šķiet, ka nevar izvēlēties vien kam un kur piedzimsi un kad un kā nomirsi.
Viss pārējais ir “maināmi lielumi“.
Bet nu es neesmu fatālisma piekritēja.

[Minne]

Man jau liekas, ka ļoti skaidri visu izklāstīji, vienīgais - par karmu, tātad par brīvību izvēlēties likteni, vien knapi iepīkstējies pašās beigās, tādēļ varbūt citi neuztvēra šo pretnostatījumu

[Trix]

Man jau šķiet, ka nevar izvēlēties vien kam un kur piedzimsi un kad un kā nomirsi.
Viss pārējais ir “maināmi lielumi“.

Vai zīdainis var mainīt kaut ko situācijā, ka piedzēries papucis viņu ņem un nosit?

[Minne]

Man jau šķiet, ka nevar izvēlēties vien kam un kur piedzimsi un kad un kā nomirsi.
Viss pārējais ir “maināmi lielumi“.
Bet nu es neesmu fatālisma piekritēja.

"Maināms lielums" šajā gadījumā ir tā kā iluzors, jo mums dzīvē ir izvēles tiesības, bet mēs izvēlamies tikai vienu, konkrēto variantu. Bet kas teica, ka mums jau iepriekš nebija nolemts izvēlēties tieši to un ne citu?

Un vēl par "apzinātās izvēles" iluzoro dabu. Kā ir ar neapzinātajām izvēlēm, zemapziņas izvēlēm? Kā Trix pieminētajā gadījuma ar auto?

Tu saki, ka izvēle tiek veikta, lai iespējami attālinātu neizbēgamo finālu. Tad sanāk, ka tie cilvēki, kuri iet bojā avārijā, speciāli izvēlas atrasties liktenīgajā auto vai ceļa posmā, jo kādēļ gan kāds apzināti gribētu nomirt? (protams, ir arī tādi). Vai varbūt cilvēka dabā ir egoistiska vēlme būt apveltītam ar spēju veikt selektīvu izvēļu izlasi - šo es izvēlēšos, bet šo ne? Manuprāt, tā lieta gan ir sarežģītāka. Daudzu kvantu zinātnieki pieļauj, ka mūsu apziņa, no kuras, savukārt, rodas domas, nemaz nav mūsu smadzeņu produkts, ka apziņai un smadzenēm nemaz nav tādas saiknes, kā līdz šim uzskatīts.

[ragana]

Interesanti. Daļēji gribu piekrist autoram - par tiem "vaļiem", kādi nu kuram ir. Bet papildus noteikti (gribas citēt Bulgakovu - sātana sarunu ar Berliozu):
"— Atvainojiet ari mani, — ārzemnieks atbildēja, — bet tā tas ir. Jā, es gribētu jums pajautāt, ko jūs darīsit šovakar, ja nav noslēpums.
— Noslēpuma nav. Tūlīt es iegriezīšos mājās Dārza ielā, bet pēc tam pulksten desmitos vakarā MASLITASĀ notiks sēde — un es to vadīšu.
— Nē, tas nu nekādi nevar notikt, — stingri iebilda ārzemnieks.
— Kāpēc, apžēlojieties?
— Tāpēc, — atbildēja ārzemnieks un ar piemiegtām acīm paskatījās debesīs, kur, juzdami tuvojošos vakara vēsumu, bez skaņas lidinājās melni putni, — ka Annuška jau saulpuķu eļļu ir nopirkusi un ne tikai nopirkusi, bet jau pat ari izlaistījusi. Tā ka sēde nenotiks."

Providence, karma utt, vārdu ir daudz...