Es sava ziņā pieņemu, ka neviens padomju latvietis, kam līdz 90 bija savi 25 gadi, morāli drīkstētu pārmest ko Ojāram par viņa dzīves gaitu ... Ojārs bija īpašs ar to ka viņš nemeloja, protams, zināmā laikā viņš bija ļoti naivs. Bet pat Berklavs bija naivs, kas to sistēmu zināja krustām un šķērsam, var tā arī atbilde kā latviešu tauta pārdzīvoja to laiku - bija naivi un meloja. Protams, viņš varēja būt vienkārši debils, bet tik daudz debilo padomju latviešu viņu tak, galu galā, tik daudz neizrādījās.
Ojāra Vācieša daiļrade mūsdienas ir jāizskata no mūsdienu viedokļa. Un Ojārs nacionālistiski revolucionārs. Un pavisam savādāku Ojāru Vācieti mācīja Minnei skolā, jo Minnei jau skolā mācīja pamatojumu, kāpēc Ojārs ir labs padomju dzejnieks. Mūsdienās uz viņu ir jāskatās savādāk, līdz pat tam ka ir jāizlasa "Tās dienas acīm. Gandrīz dienasgrāmata" (1959, 2. izdevums 1975) - tas otrais gads ir atkārtotais izdevums, kas ASV armija piedzīvoja apkaunojumu Saigonā - un tā grāmata atradās publiskajās bibliotēkās un tur ir pieminēta cilvēku izvešana 1949. Es domāju, ka Ojārs bija godīgs pret savu sirdsapziņu.
