Sveiciens visiem detektīvžanra faniem!20.04.1841. Publicēts stāsts "Slepkavība Morgielā" ("Graham’s Ladies’ and Gentlemen’s") Ar to E.A.Po aizsāk moderno detektīvžanru literatūrā. 
E.A.Po
Slepkavība Morgielā«Ko savās dziesmās pauž Sirēnas, kādu vārdu pieņēma Ahillejs, kad slēpās starp sievietēm,— tie ir gan grūti atrisināmi jautājumi, taču nesniedzas pāri cilvēka saprātam.»
Sers Tomass Firauns*
Tās gara dāvanas, ko mēdz dēvēt par analītiskām, pašas maz pakļaujas analīzei. Mēs varam tās novērtēt vienīgi pēc sasniegtajiem rezultātiem. Taču zinām arī, ka šīs spējas nav šķiramas no īpašnieka un to visnotaļa vingrināšana sagādā viņam īstu baudījumu. Kā stiprinieku iepriecina viņa fiziskais spēks un iespēja darbināt savus muskuļus, tā analītiķis rod patiku gara rosībā, ko prasa sarežģīta jautājuma atrisināšana. Viņu saista arī pavisam sīkas nodarbības, kas viņa talantam ir tikai rotaļa. Viņu vilina mīklas, vārdu spēles, hieroglifi, un to risinājumos analītiķis bieži izrāda tādu prāta asumu, kas normālai uztverei šķiet gluži pārdabisks. Slēdzieni, kas sastāda viņa metodes būtību, īstenībā izskatās pēc tīras intuīcijas augļiem.
Iespējams, ka problēmu risināšanas spējas attīstās, studējot matemātiku, it īpaši augstāko matemātiku, kuras sarežģītie aprēķini tiek netaisni dēvēti par analīzes augstāko izpausmi. Taču aprēķināt vēl nenozīmē analizēt. Šahists, piemēram, gan aprēķina, bet nebūt neanalizē. No tā izriet secinājums, ka šaha spēle kā prāta darbības nozare tiek pārprasta. Tā kā nerakstu nekādu apcerējumu, bet vienkārši pārstāstu dažus neparastus, taču gluži nejaušus novērojumus, gribu izmantot gadījumu, lai piezīmētu, ka domājoša intelekta augstākie spēki tiek daudz mērķtiecīgāk un lietišķāk izmantoti vienkāršā dambretes spēlē nekā šaha pārsmalcinātajā frivolitātē. Šahā, kur figūrām ir dažādu un ekstravagantu gājienu iespējas, juceklīgumu (kāda parasta kļūda!) uzskata par dziļumu. Spēle prasa ārkārtīgu uzmanību. Ja tā atslābst kaut vienu mirkli, zūd vispārējais pārskats un seko figūru zaudējumi vai pat sakāve. Tā kā iespējamie gājieni nav daudzveidīgi, bet tikai komplicēti, šādas neuzmanības kļūdas draud bieži un no desmit gadījumiem deviņos uzvar nevis asprātīgākais, bet vienkārši uzmanīgākais spēlētājs. Dambretē, tieši pretēji, gājieni ir vienādi, variācijas iespēju maz, tāpēc paviršība nav vairs tik bīstama, uzmanība nav sasprindzināta un visas spēles priekšrocības pieder asākajam prātam. Lai mans apgalvojums liktos mazāk abstrakts, iedomāsimies dambretes partiju, kurā uz dēļa palikušas četras dāmas un kur līdz ar to nekāda pārskatīšanās nav iespējama. Skaidri redzams, ka šeit uzvara panākama (jo abiem spēlētājiem ir vienlīdzīgi apstākļi) tikai ar kādu asprātīgu kombināciju, kas prasa stingru intelekta piepūli. Atmetot parastos paņēmienus, analītiķis rauga izdibināt sava pretspēlētāja psiholoģiju, identificēt sevi ar viņu un tā bieži vien gūst vienīgo iespēju (kas reizēm ir līdz absurdam vienkārša) paredzēt partnera pārrēķināšanos kādas kļūdas vai steigas dēļ.
Jau sen ievērots, kā cilvēka kalkulēšanas spējas ietekmē vists. Cilvēki ar augsti attīstītu intelektu, kas nicina šahu kā seklu izklaidēšanos, ļoti bieži aizraujas ar vista spēli. Neapšaubāmi, ka nekādi citi parastās prāta darbības veidi neprasa tik daudz analīzes spēju. Pasaules labākais šahists bieži vien nevar būt nekas vairāk kā labākais šaha spēlētājs, bet veiksme vista spēlē paredz iespējamu veiksmi arī citos, daudz svarīgākos pasākumos, kur prāts cīnās ar prātu. Runājot par veiksmi, es domāju to spēles pilnību, kas aptver un izprot visus iespējamo priekšrocību izejas punktus. Tie ir daudzi un dažādi un bieži vien slēpjas tādos domu gājienos, kas nav pieejami parastai izpratnei. Uzmanīgi novērot nozīmē sīki atcerēties, tāpēc šinī virzienā koncentrēts šahists var gūt panākumus vista spēlē, ciktāl Hoila* rokasgrāmata (kas būtībā balstās tikai uz mehānisku spēles uztveri) sniedz viņam pietiekamu izpratni. Tādēļ arī teicama atmiņa un sīkumaina «burta kalpība» ir īpašības, ko parasti uzskata par labas spēles kalngaliem. Taču šīs īpašības nemaz neietilpst analītiķa veiksmīgās spēles principos. Analītiķis klusībā izdara daudzus novērojumus un secinājumus. To, protams, dara arī viņa partneris, taču iegūtās informācijas apmēri šeit atkarīgi ne tik daudz no slēdzienu pareizības kā no tiešo novērojumu kvalitātes. Nepieciešams saprast, ko būtu svarīgāk novērot. Šeit mūsu spēlētājs sevi neierobežo — viņa uzmanība vērsta ne tikai uz spēli, viņš neatmet kā nederīgus arī tīri ārējus novērojumus. Viņš novēro sava partnera seju un rūpīgi salīdzina to ar citu pretspēlētāju sejas izteiksmi. Viņš uzmana arī kāršu šķirošanas paņēmienus, bieži nosacīdams katru trumpi un katru mastu jau pēc tā vien, kā uz tiem skatās pretspēlētājs. Spēles gaitā viņš ievēro vismazākās vaibstu kustības, gūdams joti daudz secinājumu no dažādajām pašpārliecinātības, pārsteiguma, triumfa vai sarūgtinājuma izpausmēm. Vērojot, kā pretspēlētājs ņem «stiķi», viņš uzzina, vai tam vēl ir kārtis attiecīgajā mastā. No tā, kā kurš uzmet galdā kārti, viņš uzmin pretinieka nodomus. Nejaušs vai neuzmanīgs vārds, nokritusi vai atsegusies kārts, uztraukums vai bezrūpība, to noslēpjot, «stiķu» skaitīšana līdz ar to sakārtojumu, apmulsums, šaubas, nepacietība vai izbīlis — tas viss atklāj mūsu spēlētājam pareizu spēles ainu, kaut arī viņa panākumi šķiet slēpjamies tīrā intuīcijā. Jau pēc pirmajām divām vai trim izspēlēm viņš skaidri zina, kādas kārtis rokās jebkuram no partneriem, un spēlē tik noteikti un nekļūdīgi, it kā partija turpinātos ar atsegtām kārtīm.
Analītiķa dāvanas nevajag jaukt ar atjautību, jo, lai gan analītiķis vienmēr ir arī atjautīgs, vienkārši atjautīgs cilvēks ļoti bieži nemaz nespēj analizēt. Konstruktīvais jeb kombinējošais domāšanas veids kā parastā atjautības izpausme, kam frenologi* (manuprāt, maldīgi) atraduši pat speciālu nosaukumu, pieņemot šo izpausmi par sākotnēju spēku, bieži vien raksturīgs pat indivīdiem, kuru intelekts atrodas uz idiotisma robežas, kā to daudzkārt atzīmējuši sadzīves rakstnieki. Starp atjautību un analīzes spējām ir daudz lielāka atšķirība nekā starp fantāziju un iztēli, lai cik radniecīgas tās arī liktos. Neapšaubāmi, ka atjautība vienmēr saistīta ar bagātu fantāziju, bet īsta iztēle piemīt tikai analītiķiem.
Sekojošais stāsts zināmā mērā noderēs lasītājiem kā paskaidrojums tikko minētajiem apgalvojumiem.
Dzīvojot Parīzē 18 . .. gada pavasarī un vasarā, iepazinos ar kādu Ogistu Dipēna kungu. Jaunais cilvēks piederēja pie labas, pat ievērojamas dzimtas*, taču vesela virkne neveiksmju bija novedušas viņu tādā nabadzībā, ka viņa griba šķita salauzta un viņš pat vairs necentās atgūt bijušo bagātību un nerādījās arī sabiedrībā.
Iecietīgie kreditori bija atstājuši Dipēna rīcībā niecīgas viņa mantojuma atliekas. Šo ienākumu, ievērojot visstingrāko taupību, pietika ikdienas vajadzībām, taču atkrita rūpes par jebkādiem pārpalikumiem. Vienīgā greznība, ko viņš atļāvās, bija grāmatas, un tās Parīzē ir viegli pieejamas.
Mēs iepazināmies krēslainā Monmartra ielas bibliotēkā, kur abi meklējām vienu un to pašu grāmatu — kādu retu un vērtīgu sējumu — un līdz ar to nonācām tuvākos sakaros. Mēs satikāmies arvien biežāk un biežāk. Mani ļoti ieinteresēja viņa ģimenes pagātne, ko viņš man atklāja visos sīkumos ar to kvēlo vaļsirdību, kādā franči vispār mēdz runāt par sevi. Mani pārsteidza arī viņa plašā erudīcija, bet vēl jo vairāk — iztēles spilgtums un dedzīgums, kas rada dzīvu atbalsi manā dvēselē. Manu pētījumu objektu labā, kuru dēļ ierados Parīzē, šāda cilvēka sabiedrība bija vienkārši nenovērtējama, un es viņam to arī vaļsirdīgi pateicu. Galu galā norunājām, ka visu manu uzturēšanās laiku Parīzē dzīvosim kopā, un, tā kā mani materiālie apstākļi nebija tik smagi, uzņēmos īrēt un atbilstoši mūsu parastā garastāvokļa drūmajai fantastikai iekārtot vientulīgā Senžermēnas priekšpilsētas* rajonā kādu laika zoba saēstu, dīvainu, pussabru- kušu māju, ko iedzīvotāji sen bija pametuši bailēs no kaut kādām parādībām, par kurām mēs pat nepainteresējāmies.
Ja ļaudīm kļūtu zināms mūsu parastais dzīves veids, mūs uzskatītu par vājprātīgiem, kaut arī varbūt par nekaitīgas dabas vājprātīgiem. Mūsu noslēgtība bija pilnīga — nekādus viesus mēs nepieņēmām. Savas brīvprātīgās trimdas atrašanās vietu rūpīgi slēpām no maniem bijušajiem paziņām. Kas attiecas uz Dipēnu, viņš jau kopš vairākiem gadiem bija sarāvis jebkurus sakarus ar Parīzes sabiedrību. Mēs dzīvojām galīgā vientulībā.
Kāda neizskaidrojama untuma dēļ (jo kā gan vēl to varētu nosaukt?) mans draugs mīlēja nakti vairāk par dienu, un šī īpatnība, līdzīgi citām viņa neaprēķināmajām kaprīzēm, drīz pilnīgi pakļāva arī mani. Tumsas dieviete nevarēja uzkavēties pie mums vienmēr, toties mēs varējām viltot viņas klātbūtni. Līdz ar pirmo rīta blāzmu cieši aizvērām sava mājokļa smagos slēģus un iededzinājām kādu duci smaržām piesūcinātu, tievu baznīcas sveču, kas meta vāju, spokainu gaismu. Tā mēs pavadījām laiku, gremdēdamies pārdomās, grāmatās, rakstīšanā vai sarunās, līdz pulksteņa sitieni pavēstīja īstās tumsas iestāšanos. Tad mēs roku rokā izgājām uz ielas, turpinādami dienā iesāktās sarunas, vai arī klaiņojām līdz vēlai naktij krustām šķērsām pa pilsētu, izbaudīdami to neizmērojamo garīgo uzbudinājumu, ko sniedz ļaužu pārpilno ielu fantastiskās gaismas un ēnu rotaļas.
Tādās reizēs (kaut arī mana drauga pārbagātā apdāvinātība bija man zināma) Dipēna neticamās analīzes spējas allaž par jaunu modināja manī dievināšanas pilnu apbrīnu. Arī viņš šķita rodam nepacietīgu sajūsmu šo spēju pielietošanā vai varbūt pat izrādīšanā, jo nekautrēdamies atzinās, kādu prieku tas viņam sagādā. Ar klusu, apspiestu smiekliņu viņš lielījās redzam, ka ikviens cilvēks staigājot it kā ar atvērtu logu krūtīs, un jo bieži pierādīja šī apgalvojuma patiesību, pārsteidzoši un nemaldīgi atklādams tieši manas domas. Tādās reizēs viņa izturēšanās šķita pavirša un nejūtīga, skatiens kļuva neizteiksmīgs un balss — citkārt sulīgs tenors — izvērtās diskantā, kas varēja gan skanēt neiecietīgi, tomēr nekad nezaudēja izteiksmes skaidrību un nosvērtību. Vērojot draugu šādā noskaņā, bieži pārcilāju domās veco filozofijas mācību par dvēseles divatnību* un uzjautrinājos par šo divkāršo Dipēnu — radītāju un ārdītāju.
Taču lai lasītājs neviļas, uzskatīdams, ka taisos atklāt kādus noslēpumus vai arī vienkārši pļāpāt niekus. Tas, ko stāstu par šo francūzi, izskaidrojams vienkārši ar viņa viegli uzbudināmo vai varbūt pat slimo intelektu. Man liekas, lai izskaidrotu, kāds bija viņa piezīmju raksturs šādos brīžos, vislabāk noderēs tiešs piemērs.
Kādu vakaru klīdām pa garu, netīru ielu Palē-Rojalas* apkaimē. Abi bijām iegrimuši domās un jau kādu stundas ceturksni nepārmi- jām ne vārda. Pēkšņi Dipēns sacīja:
— Jā, viņš tiešām ir pārāk maza auguma un labāk noderētu varietē teātrī.
— Par to nevar būt ne mazāko šaubu,— es neapzinīgi atbildēju, jo biju tā nogrimis sevī, ka pirmajā brīdī pat nepamanīju, cik pārsteidzoši runātājs ielauzies manu domu gaitā. Pēc brīža attapos, un manam pārsteigumam nebija robežu.
— Dipēn,— es nopietni teicu,— tas sniedzas pāri manai saprašanai. Būtu par maz sacīt, ka esmu pārsteigts,— es vienkārši nespēju slēpt izbrīnu. Kā tas iespējams, ka jūs uzminējāt manas domas par . ..?— Te es apklusu, lai nešaubīgi pārliecinātos, vai viņš tiešām visā pilnībā zināja, par ko domāju.
— Par Šantiljī,— viņš atbildēja.— Kāpēc jūs apklusāt? Jūs domājat, ka tik mazs augums neatbilst traģēdijas varonim.
Tik tiešām tas bija manu pārdomu priekšmets. Šantiljī, kādreizējais Svētā Denīza ielas kurpnieks, bija kļuvis par aktieri un nu gatavojās Kserksa lomai Krebijona* traģēdijā, par ko tika no visām pusēm apsmiets.
— Sakiet man, dieva dēļ!—es iesaucos.— Kādā veidā — ja vispār ir tāds veids — jūs panākat šo ieskatīšanos cita cilvēka dvēselē?— Jo es tiešām biju pārsteigts vēl vairāk, nekā spēju izteikt.
— Tas bija augļu tirgotājs,— mans draugs atbildēja,— kas uzvedināja jūs uz domām, ka šī pazoļu lāpītāja augumam nav pa spēkam atdarināt Kserksa stāvu et id gēnus omne\
— Augļu tirgotājs? Jūs mani pārsteidzat! Es nepazīstu nekādus augļu tirgotājus.
— Vīru, kas uzdrāzās jums virsū, kad nogriezāmies uz šīs ielas. Tas notika apmēram pirms kādām piecpadsmit minūtēm.
Tagad atceros, ka patiešām, nogriežoties no C. ielas uz šo ielu, mani tikko nenogāza no kājām kāds augļu tirgotājs, kas nesa uz galvas lielu ābolu grozu, bet nespēju aptvert, kāds tam sakars ar Šantiljī.
[..]
[attachment deleted by admin]
