Laikam piederas pie Mājas tēmas.
Man joprojām aktuāli ir pilsētas dzīvoklī nomainīt 3 vecos logus uz jauniem. Un pārdomas,šo modīgo logu sakarā,sentimentālas.
Bērnībā bija tik aizraujoši pētīt ledupuķes uz stikliem. Lai arī dzīvojām siltā centra namā,logi bija dubultie,un tas,kurš bieži vēdināšanai atverams,visātrāk tika pie leduspuķēm. Vēlāk nez no kurienes,samācījos tādas kā pēdiņas iekausēt-roka dūrē,un ar plaukstas sānu izkausē kā pēdas pamatu,un ar pirkstiem augšpusē iekausē pēdiņām pirkstus.
Tramvajā,man pie omītes uz Iļģuciemu bija jābrauc,tās leduspuķes bija jau krietna sniega kārtiņa no tautas izelpas uzsalusi. Tad varēja ar nagu urbināt "uz āru skatamo caurumu". Tas nekas,ka tādi jau bija viens pie otra,man vajadzēja savu.
Mūsdienu bērniem Leduspuķes,lielākai daļai,būs vien dzejoļos un prozā satiekams jēdziens...
Tāpat,kā manā bērnībā Lauskis ar cirvīti pie pakšķa klaudzinātājs,vien mistisks tēls likās. Ne pakšķa,ne sala sprakšķus dzirdējusi neesmu.
Un visbeidzot,skaistākās atmiņas no sen(ap kādu 2005.)vienām Lieldienām,tuvu Gaiziņkalnam. Draugu tusiņš leģendārās mājās,kur izsenis kalnu slēpotāji nakšņojuši. Milzum daudz sniega(Lieldienas!),nākam no pirtiņas,zvaigžņota debess,sals,dūmu smarža,gurkstošs sniegs zem kājām...ehhh,laimes brīdis pilsētas meitenei,kurai nav ne lauku mājas,ne ārpuspilsētas dāčas. Vnk uz mūžu atmiņas ierakstījies mirklis.
Nākamajā rītā,kamēr bērni mostas,izlikām oliņas,un kārumus pa saulaino dārzu sniegā.Pilnīgi droši varu teikt,ka vislielākais prieks un laime bija man,jo nekad nekas tāds manā bērnībā man nebija bijis. Mans bērns ,slēpošanas kombinezonā tērpts, šupojās Lieldienu šūpolēs,un manā prātā viss sagriezās olu raibā vērpetē,sniega mirdzuma virpulī.
Laimīgu jums un mums visiem Jauno gadu!
