Vilcienvakti esmu lasījusi, bet ļoti sen, droši vien, kad tulkojums parādījās. Atceros vien to narkotiku apdullumu, psihopātisko Begbiju un, ka turēju īkšķus par Rentonu.
Tiešām, par spīti trillerīgumam, Asmens mākslinieks šķita vieglāks un Begbijs pat simpātisks. Ja par masku - jāsaka līdzīgi kā varonis māsai, kad viņa uzbrauca, ka mainījies viņš nav, tikai slēpjas - viņš iemācījies apvaldīt dziņas, kas tajā slikts un ko vēl vairāk gribēt. Būtību takš neviens mainīt nevar. Cik ticama pat šī transformācija, līdz galam nepārliecināja, atšķirībā no Vilcienvaktes, kas šķita līdz šermuļiem reāla.
Lamāties gan tagad gribas kā tirgussievai - šausmīgi lipīga tā būšana.