Runājot par Kārļa Milenbaha mantojumu, mēs nonācām pie smieklīgā jēdziena latviešu valodā - kārkluvācietību. Kārkluvācietībai nav nekāda sakara ar krūmiem nedz arī ar vāciešiem, bet ar kultūrtrēģerismu.
Kultūrtrēģerisms (vācu: kulturtäger — kultūras nesējs) ir ironisks nosaukums, ko izmanto runājot par svešzemniekiem, kuri sagrābjot zemes un pakļaujot to tautas, pamato savu rīcību ar apgalvojumiem, ka viņi attīsta, nes kultūru šīm zemēm un tajās mītošajām tautām
Tā ir tāda nacionālas mazvērtības sajūtas radīšana, ka piesliešanas kādai svešai kultūrai (tai skaitā valodā) tiek uzskatīta par attīstības (pārākuma) pazīmi. Latvijā mēs to pazīstam no 700 baltvācu feodālās un post feodālā kultūrtrēģerisma laikmeta attieksmi, kad Latvijas pamata tauta tika noniecināta par zemnieku tautu, kas tikai laba kā "zirga" paplašinājums. Protams, mūsdienās mēs vairāk atminamies padomju laiku, kad lieliskas krievu valodas prasmes (un dzimtās valodas mazlietošana) varēja pavērt karjeras iespējas. Un pat mūsdienās ir tā, ka svešvaloda - angļu valodas prasme un piederība kultūrai - viennozīmīgi paaugstina tavas iespējas Latvijā un latviešu sabiedrībā.
Par manu personisko attieksmi, es kā galēji labējo tradīciju piekopējs izturos ar lieli nicinājumu pret cilvēkiem, kuri piekopj "kārkluvācietību", tā noniecinot savu tautu un tautiešus. Un protams, dzīvojot kopā ar dzīviem tautiešiem nereti sakrājas negatīvas emocijas, un tu esi gatavs viņus visus pazemot, un tad viens no pazemošanas veidiem ir padarīt viņu par "muļķīti" izmantojot pārākumu svešvalodu un svešas kultūras pārzināšanā. Tā sakot, visiem t.s. man tā gadās - bet viennozīmīgi vājš ir katrs cilvēks, kas uz to balsta savu dzīves ziņu un personu.
