Rīts iesākās ar prātošanu - uz jūru braukt ar velo vai vilcienu. Ar velo šogad maz, ļoti maz braukāts. Ja nebraukšu, aizmirsīšu. Ar kājām arī patīk. Dilemma.
Izlēmu ar velo. Uzkāpu - o, forša sajūta. Laba izvēle. It kā.
Aizbraucu uz jūru. Sēdēju kāpās, skatījos uz baisajiem mākoņiem un mēģināju saprast - kā ir foršāk - ar kājām vai riteni? Pirms 3 gadiem šāds jautājums nerastos. Viennozīmīgi ar riteni.
Apsverot visus par un pret, secināju, nervu nomierināšanai, meditācijai, domāšanai - labāk ar kājām. JO! Ejot, kājas iet automātiskā režīmā, galva nepiesaistās. Galvā savas domas lidinās, virpuļo. Nekas netraucē. Braucot ar riteni, visu laiku uzmanība - te auto, te gājējs, te sakne, te nobrauktuve. Domu plūdums tiek raustīts.
Protams, ja gribas vienkārši pabraukalēt, tad skaidra lieta - ar velo.
Es, piemēram, šodien nevarēju iet pa ūdeni. Kur ta es to riteni likšu?
Nu vo, tādas pārdomas.
Un jā, redze nav vairs iepriekšējā, tāpēc tas arī diskomfortu mazliet uzsit.
