Esmu pateicīga katram, kas neapsveic
Vienmēr izbrīna, ka kāds kolēģis pamanās atcerēties un apsveikt, liekas dīvaini. Nu labi, daži tuvākie saprotams, bet gadās pilnīgi neizprotami apsveikumi. Savu dz.d.slēpju, ja varu, vismaz darbā. Nekad negaidu zvanus un apsveikumus, nepatīk, bet neko darīt.
Gadi ļoti uztrauc, jo, protams, pašai liekas, ka vēl jauna un sprauna, bet gadi ir biedējoši.
Pārsvarā, kopš bērni lieli, viņi man uzdāvina tieši šajos datumos kādu kūrortiņu vai ceļojumu. Svinu reti, bet pēdējā desmitgadē tomēr pāris reizes kārtīgi nosvinēju galīgi neapaļās jubilejas. Viesi mājās nekad nav nākuši, vismaz pēdējos 20 gadus nē. Pārsvarā pirtiņa, spa vai kafe.
Bet nu pamatā mani besī dz.d.tikai tāpēc, ka kāds var iedomāties apsveikt un tad jānes cienasts utt.
