Kāpēc es šo visu izlasīju?
Tas ir tikai pašsaprotami, ka ukraiņu bērniem ir labāka situācija ar izglītību, jo:
1. nav reforma reformas galā, kas mēģina pierādīt, ka viss līdz šim ir bijis pilnīgi aplami un jāmaina no matu galiņiem līdz papēžiem. Domājams, ka viņi mācās, nevis eksperimentē ar bērniem ieviešot kompetenču izglītību.
2. Pieļauju, ka Ukrainā skolotājs nav lamu vārds un lielākā daļa ciena skolotājus un neuztver kā apkalpojošo personālu. Neierodas pie skolotāja ar uzstādījumu, ka viņa bērns ir zvaigzne vai visbiežāk - vesela saules sistēma!
Mūsu skolās, bērniem ir "iemācītā bezpalīdzība" - paldies vecākiem par to! 100 vēstuļu un sūdzību skolotājiem par to, ka "mans saules Dievs" nevar to vai šo, jo līdz vēlam vakaram bijis pulciņos / mācījies "citu" priekšmetu / slikti jūtas vai bailīte no skolotājas.
Mums ir liela daļa "digitālās bērnības" bērni, kas paši sevi nespēj izklaidēt, bet gaida to no citiem. Tā kā lielu dienas daļu pavada skolā, tad gaida izklaides no skolotāja. Un skolotājas kā duras arī cenšas pūšot un elšot - prezentācija šāda, atslodze tāda. Skolēnam vairs ne kārtīgu pierakstu, ne pildspalva penālī.
Jaunākais interneta lietotājs Latvijā - 8 mēnešus vecs mazulis. Kaut gan, jebkurš psihologs jums pateiks, ka līdz 4 gadu vecumam ekrānu lietošana nav jēgpilna. No 4 gadu vecuma varētu būt ~15 min dienā - mācībām kopā ar pieaugušo, bet ne izklaidei vai bērna nodrabināšanai (sevis atbrīvošanai no darba ar bērnu).
Vecāki neapzinās, ka ierīces nokauj radošumu. Diemžēl, bet nu jau nav retums arī pseidodebilitāte un pseidoautisms, kas diemžēl jauniem un veciem rodas no pārmērīgas ierīču lietošanas.Bērni telefonos dzīvo arī esot skolās. Ir skolas, kur ar to cīnās, bet diemžēl - pēc attālinātā perioda daudzviet skolotāji cieš sakāves šajā jautājumā.
Tas ir vājprātīgi, bet nu jau parādījies apzīmējums "kērlinga bērni". Jo mammītes un tētiņi, tā "birstē" sava "Ra" slīdejumu pa dzīvi, ka mazulītim īsti nav jāpiepūlas. Tēvs - māmiņa, noliek visus pie vietas tā, ka mazajam spīdeklim tik jāslīd ...
Daudzi vecāki nesaprot, ka bērnam piepūleties ir norma, nevis varoņdarbs. Vecāki saudzējot savas "salātlapiņas" tik ļoti nopūlas sūdzoties skolotājiem un par skolotājiem, ka daudzi skolotāji izvēlās pielāgoties "salātlapiņu" spējām. No tā cieš arī normālu vecāku bērni.
Galu galā, cīņā par varu uzvar bērni un pieaugušie tam pielāgojas.
Žēl, jo vēl nesen mēs nebijām tādā peļķē.
Cik tad ir tādu vecāku kā Trix, kas tiešām darīs visu, lai bērni nebūtu tikai kompetencēs "peldējuši".
