Atradu tēmu par tēmu.
Es te biškuc ar programmēšanu šmurgājos, sāku pērnā gada nogalē. Nu, kā jau lajs un cirvis, iejūdzu MI (Claude, kas vienīgais no man piejamajiem bija spējīgs izdarīt to, ko man vajag). Sataisīju "beta versiju" pirms gada, pēc tam pavasarī un vasarā neko nelaboju, maksimums, akūtās šaizes novācu, vasarā tikai lietoju to ražojumu, pierakstot kladītē stulbības, problēmas un sapņus. Tagad piesēdos salabot un papildināt.
Jāsaka kā ir – pa gadu progress ir milzīgs, acīm redzams un rokām taustāms. (MI, ne jau man, – es esmu aizmirsusi pusi no tā, ko izkodu un iemācījos pirms gada.

) Bet to, ko pirms gada Claude kodēja šķībi šķērsām, un es varēju ar pieri dauzīt klaviatūru vai otrādi, bet piespiest izdarīt to, ko man vajag, bija kosmoss un Einšteina zeķes, to tagad uztaisa fiksi un ātri, un pat bez acīmredzamām muļķībām. Prieks strādāt un nervu sistēma vesela. Paprasīju izlabot vienu vietu, ko pirms gada es mēnesi dricelēju ar kaucieniem pret sauli, pusi pārrakstīju pati (man bez zināšanām sanāca labāk nekā MI), un tik un tā viss uz puķiem un sēkociņiem, bet vismaz tā kā man vajag – tagad šim sanāca labi.
Tā, ka – MI iet uz augšu. Varbūt pēc 10 gadiem varēs arī pareizo kāju pacientam nogriezt, nevis "es atvainojos, es biju maldīgs"...
Varbūt šo pie "Dalos priekā" vajadzēja?
Par video un bilžu feikiem neizteikšos, - neko jaunu nepateikšu, kaut kur jau izvāvuļoju, ka tagad es principā nevienu video neuzskatu par patiesu, jo feiku ir pārāk daudz un pārāk labi.
Un dzeju latviski viņiem nevajag dot sacerēt, tur joprojām ir "tīles" un "pienam, baltais dārgums svēts".