Iepauzēju ar savu komentÄru, lai saliekas bilde galvÄ.
Sapratu, ka pirmais vīrs izveidojis jaunu ģimeni, un, izskatās, ka autore, īsti neatlaidusi un nepārsāpējusi (minētās sēru stadijas), vrb arī, lai kko pierādītu sev, bijušajam vīram, citiem apkārtējiem(?), ātri nodibinājusi attiecības ar tikpat svaigi šķīrušos vīrieti, kurš arī velk līdzi emociju bagāžu, vainas sajūtu pret pirmo sievu. Plus vēl abiem vainas sajūta attiecībā pret bērniem, kuriem tagad esot svētdienas vecāki. No tā visa kopā negatīvisms un nespēja koncentrēties pašiem uz savām attiecībām. Nav atlaists bijušais un nevar attīstīties tagadējais.
Autores bērni jau tik lieli, ka tāpat jau drīz no mājām taisītos prom, vīrieša 10 gadnieks pie mātes. Māja tukša, dzīvojiet un baudiet. Bet kas jūs tur kopā? Pusotra gada laikā būtu jābūt skaidrībai, kas ir tas jūsu kopīgais pamats, jūsu motivācija? Savstarpēja pievilkšanās un nākotnes platforma vai parastas bailes nebūt vienam?
Šis ir ļoti labs skats no malas. Paldies, Minn-e!Turpmākais virziens atkarīgs, manuprāt, no:mana godīguma pret sevi,Vīrieša godīguma un vēlmes saprast notiekošo, nekrist drāmas trijstūros.Jauns pavērsiens situācijā diemžēl ir vīrieša atkarība, un redzēs, ko ar to taisās vai netaisās iesākt. Līdz šim to nerakstīju, jo negribējās, ka spēle aiziet vienos vārtos.
Motivācija bija vēl kādreiz mūžā ģimene (adopcija), abiem gribējās audzināt kopā cilvēku, sakopt vidi un teritoriju; izdarīt noteiktas kopīgas lietas.. Arī kaut kāda saderība dzīves izjūtā, vērtībās, komunikācijas veidā, hobijos. Abi likāmies tādi savējie. Kā te teica par apaviem - ka diezgan dabiski "guļ kājā". Un tās beršanas rodas no iepriekšējo att., ģimeņu neatlaišanas.VVKTIG?
Un jā..varbūt arī vēl viens cēlonis apjukumam tāds, ka – autore jūtas tā (es), ka savos 41 neprot attiecības kā tādas veidot. Uzreiz agrā jaunībā bija ģimene, ne draudzība. Diemžēl.
