Kā sadzīvot ar eksistenciālām bailēm? Trīs japāņu filozofa atziņas.
Raksts par japāņu filozofu Nišidu Kitaro (Nishida Kitarō, 1870–1945), Kioto filozofijas skolas dibinātāju. Viņš mēģināja savienot Rietumu filozofiju ar dzenbudisma idejām. Raksta autors piedāvā trīs viņa atziņas, kas varot palīdzēt tikt galā ar eksistenciālu trauksmi, sajūtu, ka viss ir nedrošs, mūsu priekšstati par sevi ir trausli un nākotne neparedzama.
1. Beidz nemitīgi vērot sevi no malas!
Nišidas ideja par «tīro pieredzi» nozīmē stāvokli, kurā mēs vēl neesam sadalījuši pasauli vērotājā un vērojamajā. Mēs vienkārši piedzīvojam notiekošo.
Piemēram, braucot ar automašīnu, mēs parasti nedomājam par katru savu kustību un neanalizējam, kā mēs izskatāmies pie stūres. Mēs vienkārši braucam. Līdzīgi var iegrimt darbā, mūzikā, pastaigā utt.
Raksta doma: nemitīga sevis analizēšana, vērtēšana un domāšana par to, ko mēs domājam, reizēm tikai palielina atsvešinātību un trauksmi. Ne vienmēr vajag visu izprast un nosaukt vārdā. Dažkārt pietiek būt klātesošam.
2. Tu neesi tikai savu panākumu un neveiksmju summa.
Mēs mēdzam būvēt savu identitāti no dažādām birkām: es esmu veiksmīgs vai neveiksminieks, vajadzīgs vai nevajadzīgs. Un tad katrs notikums, kas apdraud šo priekšstatu, kļūst par draudu pašam sev.
Nišida piedāvā citādu skatījumu uz "es". Viņa absolūtā tukšuma jēdziens nenozīmē vienkārši neesamību. Drīzāk tā ir atvērtība, kurā var rasties dažādas pieredzes un pārmaiņas, pašam "es" neesot ieslēgtam vienā nemainīgā formā.
Ja man kaut kas neizdodas, tas nenozīmē, ka es pats esmu neveiksme. Ja mainās mana loma, statuss vai priekšstats par sevi, man nav obligāti jāsabrūk kopā ar to.
Varbūt nav nemitīgi jāaizstāv kaut kāds galīgais un nemainīgais priekšstats par to, kas es esmu.
3. Tu neesi atrauts no pasaules.
Nišidas jēdziens basho — vieta — nav vienkārši fiziska telpa. Tā ir vide un konteksts, kurā mēs veidojamies: vēsture, kultūra, attiecības, pieredze un viss, kas mūs savieno ar citiem.
Mēs neesam izolētas vienības, kas nejauši nonākušas svešā Visumā. Pasaule veido mūs, bet arī mēs paši ar savu rīcību veidojam pasauli. Mēs neesam tikai likteņa pasīvi upuri.
Tas nenozīmē, ka visi cilvēki ir labi vai ka vientulība neeksistē. Drīzāk - pat tad, kad jūtamies vientuļi, mūsu dzīve joprojām ir saistīta ar citiem cilvēkiem, ar vietām un notikumiem, kas mūs veidojuši.
Raksta galvenā doma, ja mēģina to pateikt vienkāršāk: varbūt eksistenciālas bailes kļūst smagākas, ja mēs pārāk cieši turamies pie priekšstata par sevi, cenšamies visu kontrolēt un uztveram sevi kā pilnīgi atsevišķas būtnes.
Autors to pasniedz kā ceļu uz psiholoģisku brīvību, taču, protams, filozofiskas atziņas nav universāls līdzeklis pret trauksmi.
Ko jūs par to domājat? Vai cilvēkam tiešām kļūst vieglāk, ja viņš mazāk pieķeras savam "es" un pārstāj visu nemitīgi analizēt? Vai arī šādas idejas tikai skaisti pārformulē to, ko mēs jau sen zinām - ka reizēm vajag mazāk domāt un vairāk dzīvot?
https://www.thecollector.com/existential-dread-zen-lessons/
