Protams, ka zinot draugu ēšanas paradumus, ikviena namamāte centīsies sastādīt ēdienkarti tā, lai katram atrastos kas piemērots. Par draugiem tak mēs to zinām. Šajā gadījumā no viesu puses nepabrīdināt mājasmāti par izmaiņām savos ēšanas paradumos bija nesmuki. Manuprāt, normāli būtu to pateikt, kā arī paņemt līdzi "groziņā" kādu interesantu veģetāru ēdienu, ar ko citus pacienāt. Un mājasmāte, pabrīdināta, arī būtu piedomājusi un kaut ko veģetāru pagatavojusi, tad visiem būtu labi un izpaliktu rūgtums. Ja nepateica - paši vainīgi, vajadzēja izraudzīties kaut ko pieņemamu no tā, kas ir, un paturēt pie sevis visus izteikumus par to, kas etiķains, kas salds, kas trekns.
Manuprāt, ja kāds kaut ko neēd vai kādu diētu ietur, tā ir viņa darīšana, un visiem pie galda tas nav jāklausās, sevišķi vēl didaktiski pamācošā tonī.
Man iznāk šad un tad satusēt kompānijā, kur daudz vegānu, un problēmas nerodas - neviens nevienu necenšas apskaidrot un savai ticībai pievērst; katrs ēd, ko atzīst par ēdamu esam, un sarunas nebūt negrozās ap to, ko kurš ēd vai neēd.