Esam sapakojušies uz pārvākšanos, daļa jau aizlaiž ceļā, jo gribot nesteidzīgi, nevar zināt, vai ceļš nebūs slidens. Trase izvēlēta pa lauku ceļiem, lai nav lielais līkums jāmet pa maģistrāli. Tā sacīt, tauta relaksējas... Otra daļa tautas vēl grib rīta šļūcienu un tikai tad braukt. Bet autiņš piestūķēts un atliek tik novilkt smagos zābakus un laisties ceļā.
Un tā nu vēl pēdīgo reizi izbraucam pa šejienes kalniņiem. Cerēju, ka Suņukalniņā vēl noķeršu suņiņiekus - gribējās tās suņuzeķītes iemūžināt. Nekā, šodien suņiem brīvdiena. Labs ir, vismaz vēlreiz apskatīs pārbūvētās vietas - ir daži uzlabojumi (enkuru vietā - beņķinieks). Varbūt arī kas vietējā kalnu krodziņā mainījies, ja jau pie tā kādi 100 pāri slēpju atslieti? Jāiet lūkot. Pa manam - mainījies nav nekas, Kastrolis kā daždien Kastrolis. Var silto ēdienu dabūt, var kafiju padzert, var karstvīnu iemalkot āra terasē...
Vēl viena lieta, kura man ir mistērija - notekūdeņi. Kalna galā (vai vidū) krogs, čupa ar mājelēm, kur visās ir vatterklozets. duša, trauku mašīna - un nekur nevienas trubas! Droši, ka būs troļļiem padomu prasījuši vai traku zirnekli pieaicinājuši... Tiem, kuri neizprot, par ko galvas lauzījiens - šeit ir klintis. Klintis un akmeņu krāvumi. Un nekādas zemes, kur ko ierakt... Pliki bluķi. Mežizstrādātājiem nav ļauts izvest neko citu, kā lietkokus. Zari un draza paliek mežā, jo citādi tur nav nekādas augsnes. Ja nu akurāt vajag malciņu, tad lapkoku (alksnis, bērzs) mazcirsmā no baļķēniem saliek V veida konstrukciju - resnie gali pamīšus kā guļbaļķu būvei, tievie uz sāniem. Konstrukcijas tiek liktas akurāti, orientējot V spici vienā virzienā. Izskatās gandrīz kā eksotiski zārdi. Malka nepūst, līdz nākamam gadam labi izžūst.
Nu tā, esam rīta cēlienu izšļūkājušies, vajadzētu tā kā laist autiņa virzienā. Braucam ar pēdējo enkurnieku, apjūsmojam skatu visriņķī... a no aizmugurējā āķa skan lamas...latviski un arī spēcīgi krieviski... Kāds (ar pirkstu nerādīšu! bet var minēt 7 reizes un atminējums vienmēr būs viens un tas pats) ir pazaudējis vāģa atslēgu! ! ! Nu i ko? Ko darīt svētdienā svešā valstī ar aizslēgtu vāģi, kurā ir VISA sadzīve un VISI stiprie papīri? Nekas cits neatliks, kā izbraukāt visas šārīta vietas cerībā, ka varbūt mazā mīļā atslēdziņa kur vientuļi gaida... aprakta zem sniega...
Stāvam pakalna virsā un katastrofālo situāciju vēsi apspriežam (ar zābaku grūti iespert - baisi smags). Kamēr vīrieši izšļūkās visas trases atslēgas meklējumos, es tepat pagurķošos... līdz mašīnai aizklamzāšu... jo, pat ar slēpju nūju pakaļā bakstīts, tas vīriešgabals nevar 100% galvot, ka mašīnu vispār aizslēdzis!
Varat minēt vēl 86 reizes, vai mašīna vispār bija aizslēgta un atslēga izņemta no aizdedzes.... Ma tjau mjau bļa mjau!
