Veestules, kas patieshaam ir veestules vaarda parastajaa noziimee, staav chupinjaa sveikas un veselas. Rozes kaadreiz kalteeju, taapat kkaadas vienkaarshas pukjiites vai lapinjas, kas pastaigaajoties aatri norautas un iedaavinaatas, liku starp graamatu lapaam, smarzhpudeliites neizmetu, bet tad padomaaju - nafig, kam man tas viss. Tikai veestules saglabaaju un taas pukjiites graamatas droshi vien kkur palikushas (ja puishi zinaatu, kaadu noziimi mees savulaik esam pieshkjiiruashas taadiem niecinjiem

)
Datoraa rakstiito saakumaa paarkopeeju, saglabaaju, SMS vnk staav telefonaa. Miilji un taa, bet viss, kas saistaas ar virtualitaati, shkjiet tomeer neiists, taadeelj ne sevishkji veertiigs un glabaajams