Lasīju iepriekšējās tēmas (nu, tās, kur 20:40 un vēl iepriekšējo), knosījos, pirksti rosījās, bet paliku rāma un nekomentēju, jo tādā vecuma kategorijā pieredzes nav un ieteikumi "pa lielam" saskanēja ar maniem uzskatiem.
Radās jautājums - aber, kā tad mums pašām/pašiem ar tiem māmuķiem iet vai gāja? Ne vairs 20:40 aspektā, bet vispār. Kā ir tad, kad ir "znotu/vedeklu" nepieņemšanas problēma?
Iz manas pieredzes: apprecējos diezgan jauna, vīrs priekš tiem laikiem skaitījās "diezgan" vecāks, 8 gadus, turklāt jau šķirts. A es, zieds un cerība, teicamniece - "komsomolka, sportsmenka un kas vēl ne". Sākumā viss bija labi, kamēr nesākās nabassaites pārgriešana ar vecākiem. Nācās gan man, gan māmuķim saprast, ka mana ģimene ir mana, un viņas ir viņējā. Nebija viegli ne man, ne viņai.
Pa starpu gāja visādi - bija nekomunicēšanas periodi (ja tu nepieņem manu vīru, tad mums nav nekādu kopīgu darīšanu utt.).
Tagad ir tā, ka man ar mammu ir visnotaļ labas attiecības, bet domāju, ka viņa zina, ka savas ģimenes labsajūtas un pašsaglabāšanās dēļ, varu pārtraukt attiecības ar viņu (kā tas ir bijis), ja viņa censtos kaut ko ievirzīt pa savai gaumei.
Ar manu vīru viņai attiecības ir rezervētas, uz pieklājības robežas. Piecieš viens otru. Vai man tā patīk? Protams, ne, bet esmu apmierināta, ka vismaz nav atklātu strīdu. Vai vispār te varētu būt uzlabojumu, šaubos. Nu tā. Eh.
