Vakarnakt pabeidzu Elenas Ferrantes Neapoles ciklu.
Pretēji reno aicinājumam izlasīju visas četras grāmatas vienu pēc otras, jo, ja uztaisu pauzi, kaut vai pāris dienas, man grūti atkal ielasīties un iejusties.
Pretēji manas draudzenes un šejienes lasītāju atsauksmēm, pirmās trīs grāmatas mani uz tāda ārkārtēja viļņa neuznesa. Jā, patika, bija labi, bija ok, bet ne vairāk. Visgrūtāk gāja ar trešo daļu. Ja pirmajā grāmatā Brīnišķīgās draudzenes vairāk atainota bērnība un apkārtējā pasaule meitenes acīm, otrajā - Jaunais uzvārds - pusaudžu un vienlaikus jaunu sieviešu un vīriešu tāda kā iniciācija pieaugušajā/ģimenes dzīvē, tad trešajā grāmatā Aizbēgt vai palikt - dzīves ceļa un sevis meklējumi arī ideoloģijas un politiskās pārliecības veidošanas jomā, un tas man nelikās tik interesanti, lasījās pat pagrūti. Likās, ka arī valoda tāpat kā cilvēks attīstās no vienkāršākas uz sarežģītāku - no bērna tiešākas pasaules uztveres līdz jauna cilvēka sevis un jēgas meklējumiem un šaubām.
Toties ceturtā daļa Pazudušais bērns mani paņēma. Un man prieks, ka ar pēdējo grāmatu es tiku tajā virsotnē, kad varu teikt - lielisks darbs. Protams, iemesls skaidrs - tas reflektēja ar manām emocijām, jūtām un notikumiem. Lasīju, pārlasīju, daudz raudāju un gandrīz vai nespēju noticēt, ka pirmo reizi pēc manas nelaimes kāds no malas (kaut kāda pusanonīma itāliete) tik precīzi iejuties, uztvēris un aprakstījis manas (Lilas) jūtas, domu gājienu un to izpausmes. Protams, nelaimes fakts kā tāds vienmēr ir bijis, nāve ir blakus un būs vienmēr, bet, lai kā līdzcilvēki, kuri ar to nav saskārušies, censtos, viņi tomēr nespēj līdz galam saprast, ko jūti, turklāt viņiem tas kaut kad pāriet, beidzas un turpinās pierastā dzīve, bet tev neturpinās vairs nekad, un to cilvēkiem grūti pieņemt. Vārdu sakot, man bija sajūta, ka ka šajā grāmatā kāds ir ieskatījies manā dvēselē, esmu saprasta un varbūt kaut kāda ziņā attaisnota.
Sorry par palagu
