Jaunatklātās grāmatas

[reno]

Laikam jau citā tēmā rakstīju -šķiet, ka rakstnieks ideju nočiepis no filmas, jo filma 2013., grāmata 2019., pie tam pirmā.

[reno]

Beidzot pabeidzu Mantelas "Spogulis un gaisma"
Triloģijas pēdējā grāmata. Lēni gāja. Nemitīga darbība, bet viss ir tik biezā slānī, ka tikai pa gabaliņam tiku uz priekšu. Līdz Tomasa Kromvela nenovēršamajam bendes bluķim.

Manā, un droši vien daudzu, uztverē Henrijs VIII rādījās kā tāds maniakāls sievu slepkavnieks un galvu cirtējs.
Patiesībā tajā laikā, kad Anglijā mainās  valdošā ticība, cilvēkus soda un galē pa labi un kreisi -ķeceri, nodevēji, dumpju vadoņi. Parastie nāvessodi ir pakāršana, sadedzināšana vai saraušana gabalos. Galvas nociršana ir smalka lieta, liela privilēģija un karaļa "žēlastības izpausme" gan Annai Boleinai un pēc tam Katerīnai Hovardai

[Luīze]

Jurica Pavičičs "Sarkanais ūdens" ****
Romānu ņēmu lasīt ar lielu piesardzību, jo horvātu autorus iepriekš nebiju lasījusi, bet nebiju vīlusies. Lai gan pamatā ir stāsts par 1989.gadā pazudušas meitenes meklēšanu, romāns kopumā ir par dzīvi, cilvēkiem, nedaudz par karu un tam sekojošām pārmaiņām.

[Mangusts]

Sofija ĒRVINA Bagātnieka medību rokasgrāmata lēdijai ***


Tāds atvaļinājuma romāns Ostinas cienītājiem - viegls un aizraujošs, bet acīmredzams. Acumirklīgas asociācijas ar Lepnumu un aizspriedumiem - ģimene ar piecām māsām bez pūra, tikai situācija vēl sliktāka - vecāki (māte apšaubāmas izcelsmes, tēvs dižciltīgs) jau miruši un parādu piedzinēji klauvē pie durvīm, turklāt, pēkšņi tiek atsaukta vienas no māsām, saderināšanās, kas būtu glābusi situāciju. Tad nu viņa kopā ar citu māsu nolemj doties uz Londonu pie senas mātes draudzenes, lai tā palīdz iekļūt turīgajās aprindās, kur varētu nocopēt izdevīgu partiju. Laika maz, mērķis - pēc iespējas turīgāks vīrs.
Sākumā domāju, ka autore amerikāniete - ļoti jau nu Holivudiski viss. Bet nē - angliete, turklāt, studējusi vēsturi.

[reno]

Biblenē nebija, laikam pārāk jauna. Savācu citas viegla rakstura "karstā laika" grāmatas un 2 vīram lasīšanai un sev pārlasīšanai -Omci un Mājkalpotāju


Man pēc Henrija VIII un Kromvela neko nopietnu negribās

[reno]

Bonija Gārmesa "Ķīmijas stundas" *****
Darbība notiek 50. un 60.gados, kad Anglijas sabiedrībā vēl bija dzīvi aizspriedumi par sievietes lomu. Galvenā varone ir ķīmijas zinātniece, patiesi fascinējošs tēls. Īpaši man patika, kā viņa televīzijā stāstīja par ēdiena gatavošanu.

Beidzot trāpījās bibliotēkā, ļoti interesanta tēma. (darbība notiek ASV, kas ir vēl daudz konservatīvāka sabiedrība)
TV stāsts mazliet neticami piesātināts ar specifiskajiem terminiem, bet atbrīvošanās un pašapziņas vēstījums nepārprotams.


Pēc izlasīšanas domāju, kā sievietēm bija ar strādāšanu padsavienībā. Vai to varēja uzskatīt par izlaušanos brīvībā, vai neizbēgamu piespiedu darbu. Grāmatā ASV mājsaimnieces laužas ārā no mājas. Vai pie mums daudzas sievietes nebūtu laimīgas, mājās audzinot bērnus? Bez sievietes algas ģimene nemaz nevarēja iztikt.
Mūžīgā dilemma -karjera un ģimene

[Luīze]

No pēdējām lasītajām-


Sallija Peidža "Stāstu glabātāja" ****
Galvenā varone strādā par apkopēju vairākās mājās, krāj stāstus par dzīvi. Sirsnīga grāmata.


Alekss Maiklīdess "Niknums" ****
Uz salas notiek slepkavība. Taču stāsts nav par to, bet gan par katru iesaistīto personu. Un beigās nekas nav tā, ka izskatās.

[reno]

Ķīmijas stundas iespaidā pielieku no Satori:
https://satori.lv/article/kapec-man-nesanak-matei-makslas-monstram

Par pašu Eveloni  (dižo cūku komiksu autori) gan gribas indīgi piebilst -labāk nenodarbojies ar mākslu

[tuk]

Negribas jau pieķēzīt to jūsu tēmu, bet izlasīju un nošokējos par to - es bērnam vienmēr saku, katrs tavs vārds izdzēš manā galvā teikumu.    Lai nu kā ar to mākslu, bet bērnu nu toč tad nevajadzēja, nabaga bērns... nākamais psihoterapeitu klients.


Teksts kopumā līdzvērtīgs tām cūkām, visādi stereotipiski apgalvojumi... ka vīriešu radošumu bērni neietekmējot... interesanti, kā viņa to zina? Ir kāds pētījums, kur izmērīts, cik vīrietis mākslinieciski produktīvāks bez un ar bērniem? Divu dažādu mākslinieku daiļade šeit nederēs, jāizpēta tas viens, bet kā? Visas tās viņas atziņas...    Pie draudzenēm bērnu atstāt nevar jo tām nav savu bērnu, aukle arī neder, bērnudārzs un bērna tēvs acīmredzot arī nav opcija. Nu patiesi naPadzīte. Ieviest darbnīcu un doties kā uz darbu jau arī nav variants. Un pie visa vainīga tā ļaunā sabiedrība šajā gadsimtā, jo māksliniece nespēj atteikties no ieaudzinātajiem stereotipiem par pavarda turētājas misiju. Un tā Pasaulei nav iespējas dzirdēt viņas Vārdu (tas man vismaz izskaidro tās cūkas, kā centienu pievērst sev Pasaules uzmanību  ).


Bija iepriekš tāda vairāku dāmu izstāde "Silta jauka istabiņa", kur bija feministiski aktualizēta šī sievietei tik spēkus izsmeļošā pavarda turētājas tēma.
Žēl, ka cilvēks tā sagājis sviestā, savulaik bija cerīga talantīga tēlniece...
Vēl padomāju un atcerējos, kā glezniecībā ienāca vesela to māšu plejāde - Dace Lielā, Ieva Iltnere, Vija Zariņa, Sandra Krastiņa... vienubrīd vispār bija satraukums par vīriešu glezniecības iznīkšanu, tik dominējoši tās sevi pieteica.

[reno]

Pārejam atpakaļ pie grāmatām.

Zeidija Smita  Viltvārdis

Ļoti negaidīti īpatnēja un interesanti lasīt. Balstīta vēsturiskos faktos. Notikumi apkārt viltvārdim -miesniekam, kas izdomājis uzdoties par seru Rodžeru, bet tas drīzāk ir iemesls stāstam šim notikumam apkārt

[daddy]

Atbilde TUK - var jau būt metālkalēja - iekur pavardu un kaļ, kaļ, kaļ visu dienu (pie reizes zupu uzvāra) un nekādas zāģēšanas, urbšanas utml., ar ko sievietes-mājsaimnieces slavenas... tankš pa dullo un lai mužiks ūdeni pienes...īblis tāds...   

[reno]

Dabūju un tūlīt arī izlasīju Medību rokasgrāmatu.
Ostinai tas pats laikmets, bet visvairāk atgādināja tādu Džordžeti Heijeri -Georgette Heyer. Nezinu, vai ir tulkota latviski.
Savā laikā bija tāda Svešvalodu bibliotēka. Padomju laikā baisās telpās Vecrīgā, tad dabūja skaistas telpas Kongresu namā, un tad... to bibliotēku vnk izputināja. Tajā pirmo reizi trāpījās šī autore. Padomju laikā, kad tuvākais tādam stilam bija Rebeka, tie vēsturiskie romantiskie romāni tiešām bija aizraujoši. Piedevām Heijeres grāmatas bija diezgan daudz, dies zin, pēc kādiem principiem tur grāmatas iepirka. Tajā bibliotēkā izlasīju arī Annu no Zaļajiem jumtiem -toreiz visas tāda stila grāmatas bija kā atklājums.
  Stāsta shēma apmēram tāda pati. Palasīju Wiki, ļoti pētījusi un ievērojusi vēsturiskās detaļas

[Luīze]

Džordžeta Heiere ir tulkota un izdota latviski, vismaz 3 grāmatas, bet jau pasen. Medību rokasgrāmata izklausās pēc kkādas dzīvnieku un ieroču klasifikācijas mistrojuma Vai tiešām grūti norādīt autoru un pilnu nosaukumu?
Tā kā esmu lasījusi, pateikšu priekšā - Sofija Ērvina "Bagātnieka medību rokasgrāmata lēdijai".

[reno]

Nu pardon, pardon
Rakstīju kā turpinājumu Tavam ierakstam

Jā, Heijere ir gan tulkota, kādas 5 laikam. Varbūt jaunības nostaļģija, bet nelikās sliktākas

[reno]

Nostaļģijas dzīta, paņēmu bibliotēkā Dzordžeta Heiere Venēcijas mīla

Tagad varēju salīdzināt -Ostina -Heiere- Ērvina, kā ir mainījusies  stāstījuma dinamika. Ērvinu pat vīrs izlasīja un slavēja, kā interesantu sižetiski un par vēsturiskajām detaļām. Heieri sāku lasīt, un kaut kādā brīdī sāku garlaikoties tajās sapītajās attiecībās. Wikipēdijā smieklīgi palasīt, kā pati Heiere ir sakārtojusi savu varoņu tipus -Mark I tumšmatains avantūrists un MarkII -gaišmatains asprātis un dendijs. Bet abi sirdī labi. Ērvina pie tā arī pieturās, tā kā šis žanrs neiznīkst.


Venēcija nav pilsēta, bet jaunās lēdijas vārds Venetia