Jaunatklātās grāmatas

[reno]

Santa Montefjore  Mīlas un kara dziesmas  ****

Lai arī gan nosaukums, gan vāka ilustrācija ir bezcerīgi sentimentālas, stāsts ir interesants -Īrija, I Pasaules karš, 20. gadi ar īru sacelšanos,muižu dedzināšanu un protams lielo mīlu starp īru puisi un angļu aristokrāti. Kas priecē - šī ir ģimenes hronikas 1. grāmata. Izklaidei tumšos novembra vakaros ļoti labi noderīga

[Mangusts]

Roberto Bolanjo "Mežonīgie detektīvi".
(Nakata gan atsauksmi jau ierakstījis mecenātu izdoto grāmatu tēmā - uzreiz nemaz neatradu)
Manuprāt - gaumes lieta.  Novērtēt grūti - nevaru teikt, ka sajūsmināja.  Sižetu aprakstīt... Pirmajā daļā daudz seksa (spriežot pēc tēmas par seksu USSR - skaidrs, kas patika Nakatam ). Ielasījos tikai pēc kādas trešdaļas, jau otrajā daļā, tad sāku just Mehiko auru, taču tālāk sākās ceļojumi pa pasauli un sajūta zuda. Savā ziņā to varētu uzskatīt par autobiogrāfiju, lai gan autors par sevi stāsta kā par "viņš", bet "es" ir kāds cits grāmatas varonis (gandrīz visiem prototipi esot reāli cilvēki).


Daudz nepazīstamu spānisku uzvārdu (dzejnieki, rakstnieki, kādas pazīstamas personas), kas droši vien ko izsaka meksikāņiem vai latīņamerikāņiem ne lasītājam ārpus...Tā kā šajos vārdos neorientējos un paskaidrojumi ir visai skopi, rodas sajūta, ka daļa no tiem ir mistifikācija. Cik nu ir skaidrojumu, tie atrodami grāmatas beigās nevis attiecīgajā lpp. -, manuprāt, slikts stils, taču tas vairāk pārmetums izdevējam nevis autoram vai tulkotājam.


Nosaukums noteikti maldinošs - kaut kas no detektīva ir tikai pēdējā daļā un tā ir tikai maza daļa grāmatas.
Par Bolanjo fani nekļuvu, taču izlasīšu arī 2666. Atšķirībā no Nakatas viedokļa, manai daudzlasošajai draudzenei vairāk patika tieši 2666, Mežonīgos detektīvus viņa neesot varējusi izlasīt.

[reno]

Dženija Rūnija    Sarkanā Džoana   ****
Pie 80+ gadīgās kundzes ierodas MI5 darbinieki, lai parunātos par viņas pagātni pēckara laikā.
Anglijai jau ir īpašs naids pret PSRS un arī tagadējo Krieviju -pēckara gados krievu spiegi laikam tur burtiski mudžēja. Interesantais šajā, patiesos faktus izmantojušajā stāstā, ir spiedzes motivācija

[reno]

Johanna  Sinisalo Saules kodols *****         tulkojusi Maima Grinberga
Kas tas ir ar tām somietiem -nu prot viņas rakstīt!
Man liekas, ka par viņas romānu "Pirms saulrieta nav ļauts"jau esmu rakstījusi. Šī grāmata nupat saņēmusi gada balvu, īsts Finnish Weird paraugs -fanatāzijas, ironijas, mistikas mikslis.
Jautrākais, ka lasot visu laiku pie sevis hihināju, ka atsevišķas daļas būtu īsta bībele Zigim. Mūsdienu Somija ir pilnīgi noslēgusies no sapuvušajiem rietumiem un rūpīgas selekcijas rezultātā sievietes ir domesticētas un izveidotas "feminsievietes",sauktas par elojām,  kuru galvenā iezīme ir vēlme izpatikt, drošības un patvēruma meklēšana pie vīriešu dzimuma, rotaļīga naivitāte.
Arī visas kaitīgās vielas, ieskaitot cukuru un kafiju ir izskaustas, bet palikusi viena viela -čili. Ar tās nelikumīgu audzēšanu un izplatīšanas vērpjas sižets


Sižets kopumā biedējoši komisks -jeb otrādi -komiski biedējošs. Beigās galvenie varoņi laimīgi izbēg uz Tallinu.
Iesaku

[taj]

Šobrīd ir posms, kad man nelasās... Nu ne pa kam. Reti, bet ir kādreiz tā. Romantika šķebina, detektīvi apnikuši. Mēnesi velku mazu, jauku grāmatiņu, bet bez azarta. Un īsti pat negribas. Tā, aiz pieraduma, inerti roka pastiepjas.

Reno pieminēto somu (Somijai šogad 100) grāmatu jau ar interesi aplūkoju, jo patika tīri tas lakoniskais noformējums. Kas zina, varbūt kaut kad palasīšu.

[Luīze]

Kristofs Onodibio "Ienirt" ****

Grāmata ir stāsts, ko tēvs stāsta savam dēlam par to, kā viņš iemīlējis dēla māti un kas pēc tam notika. Viņš - franču žurnālists, viņa - spāņu fotomāksliniece. Divas spēcīgas personības, katra ar savu viedokli un dzīves pieredzi.
Sākumā bija grūti ielasīties, intelektuālās sarunas par mākslu un filozofijas jautājumiem uzdzina miegu. Bet tas tikai pašā sākumā. Grāmatas gaitā viņš stāsta par žurnālista profesijā pieredzēto, par mīlestību pret sava dēla māti. Tā kā fotomāksliniece ir "adoptējusi" haizivi, tad tiek runāts arī par zemūdens pasauli un visu, kas ar to saistīts.
Starp citu, 163.lappusē pieminēta Samotrākes Nīke "kā vienmēr bez galvas, izslējusies kā kuģa priekšgals, - izskatījās pēc vecas, neapģērbušās Holivudas zvaigznes, kas kliedz, ka tai nozagtas rotaslietas." (c)


Grāmatu iesaku Taj un Nakata kungam.


p.s. Uz grāmatas pēdējā vāka ir autora bilde - apburošs franču šarms...   

[reno]

Vakar kaut ko sagrābstīju pa bibliotēkām, nekā īpaši interesanta.
Vienu gan iesāku, izdota sen -Nikija Frenča  "Noslēpumainais smaids". Sāku lasīt un sapratu, ka tāda tipa baismas pašlaik negribu -par stalkeri, kas sāk vajāt jaunu sievieti, iespiežas viņas ģimenē un laikam sāk galēt nost tuviniekus, bet tā, ka nav aizdomu. Pat ielūrēju beigās -nē, par laimi galvenā varone nepaliek tumšā pagrabā. Vienalga, noliku pie malas.

Vēl ir viena krieviski Jeļena Čižova "Kitaist", krievu Bukera laureāte, būs jāpamēģina.
Sen nav krieviski lasīts

[taj]

Luīze, paldies!

Kas vedināja Tevi izteikt ieteikumu?

Jo tieši šī grāmata bija pirmā, kuru es paņēmu pirms kāda mēneša no bibliotēkas jaunumu plaukta. Tiku apmēram līdz tai haizivs adoptēšanai. Un tad padevos. Atdevu atpakaļ bibliotēkā. Varbūt vēl kādreiz paņemšu lasīt, nezinu. Mani nomāca tā padrūmā žurnālista spriedumi par dzīvi, ar tādu kā laikmeta bezjēdzīguma atrunāšanu atkal un atkal. Nu ok, vienreiz izteici domas, otreiz, pietiek, vienu 100 lpp.ietvaros, bet viņš tikai turpināja. Un man apmācās oma. Tad liku nost to grāmatu. Turklāt, par fotogrāfiju grāmatā mazāk. Vislaik vīrieša pozīcija. Viņš gan arī ir stāstnieks, jā, bet gribējās tomēr ne tik nomācoši. Vai arī tas bija tas mans nelasīšanas posms...

Tev patika grāmata, Luīz?

[Luīze]

Interesanti, kā vienu un to pašu tekstu (grāmatu) katrs uztver citādāk. Jau rakstīju, ka sākumā nebija viegli ielasīties un es apsvēru domu mest grāmatu pie malas. Bet tad notikumi sāka dominēt pār sarunām un kļuva interesanti.
Manuprāt, par fotogrāfijām un fotografēšanu grāmatā bija pietiekami daudz, lai būtu interesanti. Arī tādā ziņā, ka vienā fotoattēlā katrs saskata ko citu - viens dzīves svinēšanu, cits - tukšumu un panīkumu.
Taj, ja negribi lasīt, nav spiesta lieta. Tas bija tikai mans subjektīvais viedoklis, ka Tevi varētu šī grāmata interesēt.

[taj]

Luīze, ir forši, ja iesaka kaut ko (grāmatu, filmu)!

Domāju, gan jau kaut kad vēl izlasīšu līdz galam. Jautājiens bija vairāk vnk tāpēc, ka Tu uzminēji, kura grāmata mani ieinteresētu. Droši vien dēļ tās foto skartās tēmas. Bet prieks!

[reno]

Man pēc Saules kodola tādas no vieglāka žanra:
Veselas divas  Lūsinda Railija   Olīvkoks *** un  pirms pāris gadiem izdotais Orhideju nams, kuram pilnas 3 zvaigznes negribu dot -par daudz jau nu to noslēpumu un pārpratumu. Apmēram tā -"noticis kaut kas briesmīgs, bet es to tagad nestāstīšu". Bet lasīt var, it sevišķi tumšās ziemas dienās


Vēl viena angliski Anita Shreve  Body Surfing ****

Man patīk viņas grāmatas, latviski ir izdotas kādas 4

[reno]

sāku lasīt grāmatu krieviski, bet es nevaru uzrakstīt krievu burtiem -Jeļena Čižova "Kitaist "( kā sintologs, no kitaj)Krievu Bukera laureāte par romānu "Vremja ženščin".

Romāns tik dīvains -antiutopijas žanrs, vēsture grozīta kā kaleidoskopā.

2. pasaules karā vācieši ir aizgājuši līdz Urāliem, sabiedrotie atkarojuši Eiropu līdz vecajai 1939. gada PSRS robežai. Aiz Urāliem saglabājusies valsts, kas saucas PSRS, šajā pusē -Krievija, kur valdošie ir fašisti folksdoiči un valoda  -nemrusskij (no ņemecko rus). PSRS daļā ir vecais padomju režīms, runā labā krievu valodā, otrā pusē -žargonā. PSRS turpina cīnīties pret visas pasaules imperiālistu uzbrukumiem un gavilē par sputņiku-"kosmosnaš".
Galvenais varonis, savervēts no KGB, aspirants -sintologs brauc komandējumā uz Krieviju ar ātrgaitas vilcienu no PSRS Maskavas, kas ir Sibīrijā uzbūvēta replika,uz īsto Maskavu. PSRS dzīve attēlota apm 1949 gada līmenī, evakuācija, drausmīga nabadzība, propaganda un ziņotāji. Puisis,  saņēmis jaunas drēbes pēc saraksta, vilcienā stulbst par visu -tīrību, baltiem palagiem, neprot tualetē noraut ūdeni utt.

 Pašlaik esmu tikusi līdz iebraukšanai fašistu Maskavā, pēc robežpārbaudes un automātistiem uz perona.

Grāmata tiešām interesanta, vienīgā nelaime - avīžpapīrs un sīkā druka

[reno]

Pašlaik lasu  brīnumskaistu grāmatu
"Astoņu ziedlapu roze", Oidira Ava Olafsdotira

zvaigznes vēl nelikšu, esmu tikai pusē. Stāsts pirmajā personā, jauns islandiešu puisis dodas uz dienvidu zemes klosteri (varētu būt Spānija) , uz slavenu viduslaiku rožu dārzu, lai to atjaunotu. Tāds mierīgs, mazliet melanholisks stāsts
Grāmata nav no jaunajām, izdota 2014. gadā, priecājos, ka iekrita acīs

[fiasko]

Kai Āreleida "Pilsētu dedzināšana", Maimas Grīnbergas tulkojums


Feini, ka nu tiek tulkota igauņu literatūra (vairs neaprobežojamos ar bērnībā lasīto "Kadriju" un mītisko Kihnu Jenu)


Grāmata par 50.-60. gadiem Tartu. Kaut arī man šķiet, ka ģeogrāfiski tikpat labi varētu būt arī Rīga vai Valmiera. Stāsts skumjš, par to, kā dzīve veido pusaudža dzīvi - sadzīve mājās, skola, vecāki, kam grūti dzīvot padomju laikā, krievu armijnieku bērns, ar ko galvenā varone sadraudzējas.


Tulkojums labs, kā jau parasti Maimai Grīnbergai. Iesaku!

[taj]

Tieši lasu "Pilsētu dedzināšanu", un tieši tāpat secinu, ka ļoti laba tulkojuma valoda. Arī pats stāsts patīk - ar to, ka skumjais pasniegts caur simboliskām epizodēm, nevis gariem aprakstiem.