Jaunatklātās grāmatas

[Minne]

Silva Rerum patiesībā ir 4 daļas, ja Tu gadījumā biji domājusi skaitu (divas), ko gribētu savā īpašumā.

Man ir visas, piekrītu - tā ir izcila literatūra

[reno]

Jau pa ceļam sapratu, ka nepareizi. Tagad lasīšu atlikušās 2. No citas bibliotēkas paņēmu visas 4, lai vīrs var sākt no pirmās. Un vēl dabūju angļu humoru Nejaušais kolekcionārs un trilleri Klusā īrniece

[Minne]

Ar vairākām daļām gadās, ka autors uz beigām noplīst. Sabaļauskaite vrb pavisam, pavisam viegli  

[reno]

Gajs Kenavejs  Nejaušais kolekcionārs 

Labs angļu humors, ne velti saņēmis balvu.
Kādu laiku atpakaļ te spriedelējām par moderno mākslu. Romānā apraksta, kā ar zināmu prasmi un veiksmi katru apkrāsotu audeklu var pārdot, it īpaši kādam miljonāram, kas nekā nejēdz no mākslas.

[reno]

Silva Rerum 4. daļa tiešām mazliet, mazliet buksē. Apceru, vai gribētu visas četras savā īpašumā. Laikam gribētu. Ibukā šo to tirgo

[Amālija]

Joahims Meierhofs. Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa.



Nopirku tikai tāpēc, ka tulkojis Gundars Āboliņš. Un dabūju grāmatu ar ierakstu.
Nu lasu un baudu. Iztulkots, manuprāt, lieliski. Visādi jaunvārdi. Man pat šķiet, ka tulkojums ir labāks nekā oriģināls (kāpēc jāraksta ar i, ja izrunā orģināls?).
Stāsts par to, ka viens jauneklis (pats Joahims) dodas studēt teātra skolā un apmetas uz dzīvi pie vecvecākiem. Attālināti šī gramata man asociējas ar Trīs vīriem laivā.

[reno]

Divas negaidīti labas grāmatas, ko bibliotēkā paņēmu "nu tā, ja nekā labāka nav"

Pirmā likās pavisam aizdomīga, nez kādēļ likās, ka būs par karu

Olga Tokarčuka  Stum savu arklu pār mirušo kauliem  ****

Nē, izrādās par dzīvi pie meža, par dzīvniekiem, nežēlīgām medībām un pēkšņā nāvē mirušiem medniekiem.

Arī otrai man likās tāds aizdomīgs gan nosaukums, gan vāks ar sunīša bildi. Bet nē, sen nebija lasīta tik aizkustinoša un vienlaikus arī ironisku skatu uz dzīves situācijām, kas notiek ar galveno varoni -Kembridžas izcilāko apkopēju un savu dažādo klientu stāstu uzklausītāju
Sallija Peidža  Stāstu glabātāja *****

Pie tam abas tādas paplānas, arī atšķirība no dažiem pēdējā laika ķieģeļiem. Stāsti abām ir pietiekami skarbi. Nav nekādi uķi -puķi, abos ir paslēpts krimināls noziegums

[reno]

Ka bibliotēkā trāpīju uz jauno grāmatu izlikšanu, ieraudzīju Rūta Šepetis un paķēru.


Rūta Šepetis  Tu un tavs stāsts

Uzmanību! Tā ir jauniešiem vai iesācējiem-rakstniekiem, pamācība, kā sākt rakstīt stāstu, kā vispār sākt rakstīšanas procesu. Par stilistiku, sižeta izvēli, darbības vidi, dialogiem.
Palasīt interesanti, pat ja negatavojies kaut ko rakstīt.
Tā kā es pašlaik pierakstu  no mammas dzirdētās viņas bērnības atmiņas, varbūt būs jāpalasa uzmanīgāk

[reno]

Vēl neesmu pabeigusi, bet nevaru nedalīties
Nino Haratišvili   Astotā dzīve ******
Sen neesmu lasījusi ar tik neatslābstošu interesi. Man vispār ļoti patīk tie plaši izvērstie dzimtas romāni. Šis sākas no 1900. gada, cik tālu līdz mūsdienām, nezinu. Pašlaik esmu ap 1970. gadu. Stāsts ir tik blīvs, lasi un tāda klātbūtnes sajūta, sevišķi jau par laiku, ko pati atceros.
Vēl man patīk, ka nav tā iecienītā lēkāšana šurpu turp pa laikiem - ja ir skaidrs stāsts, tad bez tā lieliski var iztikt. Ik pa laikam ir tāds kā iestarpinājums -īss tā brīža vēsturisko notikumu uzskaitījums, tas arī ļoti labi satur kopā notikumu virkni.
Lasu un tāpat kā pie Silva Rerum, domāju -nu nav mums neviens kas tāda vēriena romānu rakstītu... Likteņa līdumniekiem pietrūkst plašuma, vairāk kā scenārijs. Voitkevičas Pļauka varbūt varētu tuvoties, ja būtu normāli rediģēta. Diemžēl autore jau bija mirusi, kad romānu izdeva. Tur vispār tas izdošanas stāsts tāds miglains, kas atrada, kas drukāja.
Iesaku!!!, un nebaidieties no milzu apjoma. Jālasa gan sēžot pie galda


Vēl, turpinot lasīt,  papildināšu. Nez vai kādā latviešu autora romānā es varētu tik viegli pieņemt tās vētrainās gruzīnu emocijas. Bet te tās ir saprotamas un iederīgas.
Pašlaik esmu tikusi līdz Gorbačova laikam. Stāstā visu laiku ir klātesoša VDK ēna

[Minne]

Dievinu milzu apjomu!

Paldies, reno, par kārtējo ieteikumu! 

[reno]

Maza, šarmanta grāmatiņa
Nikolā Ozano  Biblihigianse *****
(biblihigianse -grāmatu atjaunošanas māksla)

Autors tulko latviski>franciski, un viņa 1997. gadā antikvariātā nopirktā, tagad no lietošanas ir gandrīz izjukusi Latviski -franciska vārdnīca. Vārdnīca izdota jau "padomju" Latvijā 1941. gadā, un autors sāk pētīt, kas tad bija tie cilvēki, kas to sastādīja. Jo 41. gadā tas jau bija gatavs darbs.
Tālāk notikumi veidojas kā īsts detektīvs, meklējot  noslēpumainās vārdnīcas veidotājas


izdevusi Aminori, grāmatas dizainers Aleksejs Muraško, tulkojis Jānis Joņevs

[Luīze]

Tomā Šlesērs "Monas acis" ****
Grāmata neapšaubāmi ir laba, bet ļoti lēni lasās. Kādā brīdī gleznu aprakstus vairs nelasīju, jo man labāk patīk redzēt bildi nevis lasīt, kas tur attēlots. Un bildes būtu labāk ievietot grāmatā kā ilustrācijas nevis visas kopā uz apliekamā vāka, kurš ar laiku nobružāsies un tiks pazaudēts.

Eleanora Katone "Spīdekļi"
Šoreiz vērtējumu nelikšu, jo grāmatu vēl neesmu pabeigusi lasīt. Bet varu pateikt, ka romāns 2013.gadā saņēma Bukera balvu un ir svētki visiem, kuriem patīk biezas grāmatas. Darbība notiek Jaunzēlandē 1866.gadā. Sižets veidojas interesants, bet autorei ārkārtīgi patīk garas atkāpes par personām, lietām un notikumiem.

[reno]

Man arī Monas acis briesmīgi lēni gāja, burtiski pa nodaļai. Aprakstus pavirši sāku lasīt  mūsdienu mākslai.
Man liekas, ka grāmatas dizains tāds ir arī oriģinālā. Tik liels vāks jau pazust nevarētu.  Mans variants varētu būt pielikumā atsevišķa ilustrāciju grāmatiņa. Lasot vēru vaļā bildes datorā, it sevišķi tās sīkās. Bet bija ļoti interesanti.

Pie Spīdekļiem vēl neesmu tikusi. Man lāga nepatīk tie drukas zīmju ražotāji. Vīrs vispār pateica, ka pārmērīgi biezās grāmatas nelasīs -tas nozīmējot, ka autoram nepiemīt domas skaidrība

[Amālija]

Džiliana Makalistere "Nepareizā vietā, nepareizā laikā" *****
Romāns sākas ar to, ka māte pa logu redz, kā dēls uz ielas pie mājas nodur cilvēku. Kad māte nākamajā rītā pamostas, izrādās, ka tā ir iepriekšējā diena pirms traģiskā notikuma. Arī visas nākamās dienas iestiepjas aizvien tālākā pagātnē, un tā ir iespēja uzzināt ko svarīgu vai pat mainīt notikumus.

Izskatās, ka šo grāmatu gribēšu savā īpašumā. Par domām par pagātni, par šodienas skatījumu, par pieļautām kļūdām, par atziņām.

[reno]

Spīdekļus pašķirstīju, sāku lasīt, un nē, tā "daudzteikumīgā" Dikensiāde  mani sāka kaitināt jau pašā sākumā. Varbūt arī tādēļ, ka mani gaidīja Neiburgas divi biezie sējumi. Atdevu neizlasītu.

Vai Bukerus dod par spēju rakstīt garus teikumus? Man likās precīzi ilustrējam vīra izteikumu par nespēju skaidri izteikt savu domu.