Iz dzīves.
Agrs rīts. Gaisma iespīd telpā, kur es, kā izrādās, guļu uz divām koka taburetēm. Pieceļos, ar grūtībām saprotot sava ķermeņa uzbūvi. Klusums totāls kādā mazpilsētas balles mājā. Neviena vakardienas svinētāja nemana. Izeju ārā. Dzestrs rudenīgs oktobra saullēkts. Svaigs gaiss, rudenīgā daba mostas rīta burvībā. Lai kā vakar gājis, nopriecājos par jauko dabas (un arī paša) mošanās brīdi. Līdz piepeši idillisko klusumu un ainavu kā pērkondārdiens pāršķeļ mežonīgs UUUUUEEEEAAAAAAĀĀĀĀ - bļāvienam vai rēcienam līdzīgs troksnis. Pirmā brīdī sastingstu, pārcilājot prātā visus man zināmos meža zvērus un to izdodamās skaņas. Ņifiga, tas ir kaut kas cits un nāk no ēkas puses. Uzmanīgi eju skatīties. Ieejot krēslainā koridorā ieraugu - tur mans cīņubiedrs, maikā, ar slapu dvieli uz galvas stāv noliecies pie bleķa izlietnes un pūš ārā visu saturu, to pavadot ar bezdievīgām skaņām.
Sorry, Mangusta teksts man atsauca atmiņā 25 gadu senus notikumus. Tas, protams, nav taisnība un visi personāži ir izdomāti.
