Iespējas - tas ir labi, bet robežām arī jābūt!
Atminos, kādā teātra izrādē, kas patiesi bija interesanta un uzrunājoša, tāda atmosfērīga, tik ļoti disonēja atainotā gaisotne ar starpbrīža momentu - daudzi pat neizlocīja kājas, nedz padzēra kafju, nedz ko tādā garā, tik, sēžot, izvilka no somām un kabatām dažādu collu mobilos telefonus. No vienas puses, cilvēkiem taču interesēja izrāde, nešķita, ka garlaikotos. Bet tehnoloģijas arī pārņēmušas savā varā. Tāds vienkārši ir izvērties 21.gs. Daudzās valstīs nav pat nojausmas, ko nozīmē reāla karadarbība, reāls masu trūkums, bet tas viss itin kā būtu cilvēces kādā kolektīvajā apziņā un tā nu cilvēki, diezgan bieži "aiz neko darīt", nostājas viens pret otru. Piemēram, dažkārt vērojams, ka nav cieņas pret citu darbu. Kāda starpība, vai tas ir suņumīlis, kurš tomēr aiz savējā nesavāks pat pilsētā vai arī muzeja apmeklētāji, kuri aizlien priekšā, lai uzņemtu vājas kvalitātes bildes, vai vēl citādi gadījumi. Un nav jau arī īstas jēgas spriedelēt. Varbūt būtu derīgi ļaut cilvēkiem (nu, jauniešiem, piemēram) pa reizei kaut ko pašiem pagatavot, izpausties, tad redzētu, ka ieguldītais darbs ne visos gadījumos tiešām attaisnojas, bet enerģija ieguldīta un klaji necienīt nevajadzētu. Protams, utopija. Un tad nu dzīvojam kā individuālisti, cik paši saprotam, tik daram, un ar tuvajiem apspriežam, tas arī viss.