Ek, tik labprāt būtu piezvanījusi, parunājusies par ko ikdienišķu un vienkāršu, bet nav jau kam - māte kur tie gadi kā viņā saulē, ar tēvu tikpat sen nav kontaktu...
Piezvaniet un parunājieties, kamēr nav par vēlu...
Ak, stereotipi un vainas apziņas kultivēšana...
Ar tēti nebijām runājuši gadiem (vecāki šķīrušies), nepatika man viņa jaunā ģimene, mīlēja iedzert. Paretam satikāmies uz ielas - čau, kā iet, labi..., vienmēr mazliet "smaržojošs" (nepanesu)... Tā īsti parunāt jau nebija par ko (arī jaunās sievas iespaids - ex un visādi vecie bērni nav īpaši vēlami). Par to, kas mani būtu interesējis - par vecāku attiecībām (kontekstā kāpēc ir tā, kā ir, jo tas mani ir ietekmējis nenormāli) - runāt es neredzēju nekādas iespējas.
Kad mans tētis pārgāja nākamajā līmenī, es par šo domāju - par piezvanīšanu, parunāšanos, pirms ir "par vēlu". Un nonācu pie viena secinājuma - nu nebūtu es zvanījusi, nebūtu uzprasījusies ciemos. Ne togad, ne nākamgad, ne vēlāk. Ja būtu zināms, ka smagi slims, iespējams, būtu savādāk, bet tētis aizgāja pēkšņi. Ja būtu nodzīvojis līdz mazbērniem, tad jā, mēģinātu meklēt, skatītos, kā veidojas situācija.
Bet kaut kā speciāli zvanīt vecākiem "ja nu rīt nomirst, palikšu neparunājusi", IMHO nav īsti smadzeņveseli.
Nezvanu arī mammai bez iemesla. Ij risks uzrauties uz negarastāvokli "visa pasaule man parādā", ij negribu lieku sarunāt. Ne viņa man par sevi kaut ko stāsta, ne es gribu par sevi ko atklāt - problēmas vien sanāk. Ja kādas darīšanas, sazvanāmies. Citādi - ne.
Tēma - kā parasti šādas tēmas - ir "kartupelis diskutē ar zvaigznēm": tie, kam ar vecākiem ir labas un sirsnīgas attiecības, nesapratīs tos, kam ir cita pieredze un kas piecieš līdzāspastāvēšanu vai ietur distanci, lai sevi pasargātu.
