Dzimus, augusi pilsētā, ne mazā, ne lielā. Viss turpat - skola, veikali (ar mūžīgajām rindām pēc deficīta

], poliklīnika, ar kājām var aiziet visur, autobuss uz tālākajiem pilsētas galiem. Vasarās asfalta smarža pēc lietus, pagalmi, kur kāpt kokos un spert kaimiņu zemenes.
Studējot pārvācos uz Rīgu, secināju, ka darba iespējas reāli ir tikai tur (internets tolaik - max iezvanpieeja, tehniskās iespējas ne tuvu mūsdienām) un nodzīvoju vairāk kā 20 gadus dažādās Rīgas vietās. Bija vietas, kur pēc tumsas uz ielas labāk nerādīties, kur nu vēl svārkos. Bija vietas, kas gana zaļas, kur ūdens no krāna dzerams bez vemšanas. Bet arī tur Rīga smird. Vakarā izej ārā - smird. Centra piemīztās un pievemtās vārtrūmes, piesmirdušie pagrabi. Piebāztais sabtrans, kur jāspiežas pie sasvīdušiem rumpjiem, lai vispār tiktu iekšā. Mašīnas, autobusi, bomži, kuru kļuva aizvien vairāk. Smird apakšējā dzīvoklī smēķējošie, smird blakus dzīvoklī nemazgātie. To asfalta smaržu pēc lietus es tur nespēju atrast.
Troksnis nepārtraukti, taurējošas mašīnas, pīkstoši luksofori, bļaujoši garāmgājēji, gaismas cauru nakti - bez melniem aizkariem neaizmigt.
Jā, protams, ērti uz kādu klubu aiziet, nav jādomā, kā mājās nokļūt, teātris, pasākumi, kas beidzas vēlu. Un klienti sasniedzamā attālumā. Bet tas arī viss. Tā arī nespēju pierast, un sajūta, ka Rīga ir viena vienīga netīra, smirdīga miskaste, kas jāpacieš darba dēļ, tā arī nepārgāja.
Kad kļuva par dārgu (resp., pienāca atziņa, ka bērt savu naudu caurā namsaimnieka mucā ir absolūti bezperspektīvi), pārvācos uz laukiem. Kur, izkāpjot no mašīnas vai vilciena, var ieelpot. Vienkārši ieelpot. Kur, nošķūrējis sniegu no taciņas, tu redzi sava darba rezultātu, kur sēne, mellene un zemene nav centrāltirgū, bet aiz grāvja. Kur no rīta var iziet zālītē ar pliku dē, bērnus var ielikt ratiņos un nolikt aiz stūra ēnā vai palaist pagalmā (nezinu, ko es ar viņiem darītu Rīgas plikajos pagalmos ar narkomānu šļircēm, prezervatīviem, bomžiem un "brāļutautas" kaimiņu tatāru leksiku aiz sienas).
Māju bagāto ļaužu geto atļauties es nevaru un negribu (dzīve pēc svešu cilvēku diktētiem noteikumiem līdz sīkumiem, nav man pieņemama), visur citur tā garoza ir par biezu. Rīgā mani vairs neiedabūs nekas.