Loti sens sapnis. Bet sajūtas joprojām tādas, ka šermuļi skrien pa ādu. Mūsu vecajā mājā garš šķūnis uz nojaukšanu, īpašniekiem pēdējais laiks izvākt visu lieko. Vēls vakars, stūrēju uz savu nodalījumu pārbaudīt, vai vēl kas nav atlicis. Pēkšņi, kaut kur starp vecām grabažām ieraugu - mans bijušais, nomušīts visbriesmīgākā veidā, - gatavs līķis. Te es saprotu, ka tas ir MANU roku darbs! Un ne jau tāpēc, ka neviens cits tai šķūnī nevarēja tikt iekšā, vienkārši, skaidri apzinos, ka tas burlaks ir ES. Un tādas drausmīgas šausmas pēkšņi un riebums par nodarīto. Nē ne vainas apziņa, bet vairāk sajūta,- kā es tagad tālāk dzīvošu pēc nodarīta jo viss vairs manā dzīvē vairs nebūs tā kā līdz šim. Galvenais, ka paša procesa, kā tāda sapnī nebija, vienkārši skaidra apziņa, ka vainīga es. Un tad pēkšņi to šķūni sāka jaukt no viena gala un man tāda doma,- nu viss, tagad to zinās visi. Bet bailes nebija, vairāk ka labi, ka to visu nevajadzēs slēpt. Un te es pamodos... bet tā sajūta, ka vainīga bija vēl ilgi. Arī tagad, kad rakstu. Visdīvainākais, ka nevienu mirkli nebija žēl viņa, vairāk laikam sevi. Starp citu, uz to laiku viņš patiešām vairs nebija starp dzīvajiem.
