Eju uz jauna darba pārrunām. Tur priekšā vīrietis un divas dāmas. Jūtu, ka vīrietim iepatīkos, viņš būtu gatavs mani ņemt strādāt, bet viena dāma paklusi pārējiem rāda uz kkādu plakātu un saka, ka viņa (t.i., es) ir pārāk nomākta un noslēgusies. Plakātā redzu kkādus 3 cipariņus un lokveida līniju, ko esmu uzvilkusi - tāda mazmazliet drebelīga, kas nozīmējot to manas nervu sistēmas nestabilitāti. Nožēla vīrieša acīs.
Man ar kkādu bariņu cilvēku jālido kosmosā, bet pacelšanās tā kā ar lidmašīnu. Ķeru, grābju siltakas drēbes, meklēju garās bikses, zeķes, jo būšot taču auksti. Nezinu, kādēļ, bet daļai cilvēku jāpaslēpjas skapjos un tad, kad kosmosa kuģis būs jau pacēlies, jālien laukā un jāpārsteidz tos, kas nezina, ka viņi skapjos. Visi sāk ieņemt "savas vietas", es apsēžos un pēkšņi esmu krāšņā nez kura gadsimta dāmu krinolīnā - skaisti, mirdzoša auduma, kupli svārki, nu, ļoti krāšņi. Galvā doma, ka procentuāli visvairāk avāriju notiek paceļoties vai nosēžoties, un tūlīt sāksies pacelšanās, jātiek pāri tam sākumam, tad risks samazināsies.
Vēl sižets, ka staigāju pa kādu pilsētu un fotografēju visādas skaistas lietas. Putniņu acis tuvplānā, dīvainas mākoņu spēles debesīs un ārkārtīgi krāšņus pilsētas saulrieta atspulgus māju logos