Sveicināti!
Es te jau kādu laiciņu uz jūspusi skatos - tik liela kompānija, visi tādi pašapziņas pilni. Nē, badā neesmu, tikai bišku garlaicīgi. Ar haski padauzīties jau var... bet.... ē...mmm... nu kā lai to pasaka - tas ir kā draudzēties ar buldozeru. Ziemā labi, tad guļot sanu pie sāna ir silti. Man jau pašam kažoks varens - pašķirt villu, lai ādu redz- nekādu cerību. No vienas puses - labi, no otras - ja kas iemitinās kažokā, klāt netieku un saimnieks arī neredz. Šodien pat bija gar jūsamējo saimnieci jātrinās, kamēr ērci pamanīja un izrāva. Acīga jums tā saimniece, neko neteiksi.
Ar Jetiju un Jodu esam pazīstami, Jetija uz mūsu šķūnīša jumta bieži kantējas, Joda visus žoga stabus apzīmējis.
Oj, ku pie jums labi! Dārzs kā dārzs, ir ābeles pa kurām izrāpoties līdz apnikumam, tagad krūmi salapojuši un zāle jauki gara, var slēpties un slapstīties, taureņus ķerstīt un vienam otru padzenāt, uzglūnēt no zāles kumšķa vai pagraba stūra. Citiem kaimiņiem jērcīgi suņi, veku - pāri ielai - divi milzīgi vilki (tie gan slinki izskatās, visu laiku gulšņā pa žogmalu). A tas sīkais veksis! Nu tasss ir šausma! Vankšķ vienā laidā, balštele spalga, no rīta līdz vakaram - ķav, ķav, ķav. Pareizi būtu tam negabalam uzlikt virsū tukšu spaini un uz spaiņa - ķieģeli. Lai tad vankšķ vesels.
Ā, paga, ja te Šebu dod, tad man arī, lūdzu! Ņam, ņam, ņam...
Pilnīgi svētlaime te šodien. Ko? Nē, tajā nelielajā epizodē ar haski nekas nav cietis. Ak, no malas amizanti izskatījās? Kad es šim ap galvu kā dvielis plivinājos? Nu bet ko iež zobus? Nekas jau traks, mums abiem tie kažoki biezi, tādos sīkķīviņos zobi un nagi dziļi neķer. Mēs jau tik tā, ģimeniski jandāliņi un tikai. Vai tad es neizskatos pēc mieramikas? Nu bet kad es saku! Neesmu nekāds jampadračnieks.
Uz atvadām vēl punci, lūdzu, pakasiet. Tā... nu var iet mājās. Paldies jūsmājām, rīt piekāpšu atkal.
(Kaimiņminča monologs)
